Alaines muižas dārzā šur tur starp biezajiem zaļumiem mirdzējabaltās maija rozes. Arī kaktā, kur dārznieka mājas sarkanā siena sadūrās araugsto sētu, liels krūms stāvēja pilnos ziedos. Garš, kupls zars sniedzās līdzpat atvērtam logam un piemetās pa reizei viegli viegli pie viņa rūtīm. Smalkasmarša pildīja istabiņu, kurā Kristīne nupat ienāca un, dziesmu grāmatu uzgalda nolikdama, mātei pretim nosēdās.
«Silts!» viņa sacīja un noņēma no galvas balto batista lakatiņu ar melnajiempunktiem. «Varen silts, mammiņ.»
Vešeriene pārlaida acis pār jaunekles gaišpelēkā, vilnainā kleitā ģērbto stāvuun ļāva saviem mirkļiem ar labpatikšanu pakavēties pie Kristīnes zeltainiemmatiem, kuri divās garās bizēs bij sapīti.
«Tu būsi ātrāk nākuse,» viņa tad sacīja.
«Laikam,» Kristīne atteica, izgludināja sakrunkotos lakatiņa stūrus, salocījarūpīgi smalko drāniņu, piecēlās atkal un ielika to kumodē. Kumode bija liela,ar spīdošiem misiņa atvelkamiem un no magonkoka, kurš aiz vecuma jau glužitumšs bija kļuvis. Šī istabas lieta acīm redzot agrāk bij rotājuse lepnākastelpas. Tāpat pāris krēslu ar nobālējušiem katūna sēdekļiem, kapargriezumabilde pie sienas un gaišs, dīvaini puķots gultu aizkars likās nākuši iz kunguistabām. Šie pagājušu laiku liecinieki piešķīra istabiņai savādu, godīguizskatu, kuru vēl pavairoja visur redzamā spodrība.
«Vai daudz ļaužu bija baznīcā?» māte vaicāja.
«Bij tā pa vidam, kā jau darba laikā.»
«Par ko tad mācītājs runāja?»
«Par skabargu tuvākā acī un lai netiesājot, tad mēs netapšot tiesāti...evaņģēlijums iz Lūkasa grāmatas.»
«Vai kādu pazīstamu arī redzēji?»
«Jā... Emmu... Klušu Mariju... Pulksten piecos lejā būs dziedāšana.»
«Vai t' vairāk neviena nesatiki?» māte vaicāja tāļāk.
«Satiku gan.»
Kristīne atspieda elkoni pret kumodi, lūkojās baltajos ziedos, kuri aiz logarūtīm līgojās, un pielika par brītiņu: «Akmentiņš arī bija.»
Vešerienes bālā, laipnā seja kļuva jautrāka. Viņa piedūra vairāk reižu pirkstupie spodrās galdiņa virsas, it kā gribētu no tās noraust kādu nesaredzamuputeklīti, un sacīja tad:
«Tā... Nu ko tad viņš... jūs tak runājāt arī?»
«Viņš mani pavadīja līdz muižas kunga ābeļdārza stūram,» Kristīne atbildēja.«Pļāpājām tāpat... Es darīju tavu gribu, biju pret viņu laipna.»
Vešerienes vaigos parādījās gandrīz nemanāms sārtums, un viņas acisiemirdzējās. Viņa gribēja kaut ko teikt, bet neuzdrošinājās, baidīdamās, kaviņas balss varbūt drebētu. Viņa kaunējās meitai rādīt, ka šis mazais apstāklisviņu tik lieliski iepriecināja.
Kaut kādu piezīmi pie saviem pēdējiem vārdiem sagaidīdama, Kristīne pagriezagalvu un pamanīja mātes sakustinājumu. Viņa atstāja kumodi, paņēma krēslu unnosēdās mātei līdzās.
«Ej tu!» viņa sacīja laipnā pārmetumā. «Tā ne, mammiņ! Nedomā jau nu tūliņ...tūliņ... tik tāļu... Es tev saku: man nācās ļoti grūti ar viņu laipnisarunāties. Ļoti grūti.»
Viņa satvēra mātes izdilušo roku un glaudīja to, it kā gribēdama šīs patiesībasdēļ lūgt piedošanu.
Māte purināja galvu.
«To es nesaprotu,» viņa sacīja. «Viņš tak tik labs cilvēks. Un pret visiemcitiem tu vari laipna būt, tikai pret viņu vien ne! Taisni pret viņu ne... Tunu gan liedzies - bet tak kad tevi būs kādreiz sakaitinājis.»
«Nav, tici, ka nav!» Kristīne dzīvi iesaucās. «Es nezinu, kas tas ir, tiklīdzviņa tuvumā esmu, manī saceļas tāds kā naids uz viņu un man gribas vai ar katruvārdu rādīt, cik nepatīkams viņš man ir. Man viņš izliekas kā slīcējs. Viņšpieķeras pie katra nieka vārdiņa. Pie dārza stūra jau tā bija, kā kad manigribētu uzrunāt.»
Vešeriene nopūtās.
«Kas tā būtu par dzīvi!» viņa čukstēja.
Kristīne cieta klusu.
«Akmentiņiene!» māte turpināja. «Es cerēšu un cerēšu, ka tu reiz tiksi parAkmentiņieni.»
Kristīne satvēra viņas abas rokas un spieda tās pret savu pieri.
«Ak mammiņ, necerē vis labāk, mammiņ. Necerē vis.»
«Nu vai tu gribi palikt neprecējusēs?»
Skuķis palaida rokas vaļā, piecēlās ātri, piegāja pie loga un skatījās pār vecoābeļu galotnēm dzidrajās debesīs. Viņa atņēma dziļu elpu un sacīja pēc brīža:«Ak mamm!...» Un tad: «Vai šie jau nav pusdienā aizgājuši?»
«Ķēkša vēl nav bijuse saukt... Bet ko nu... lai... nāc nu runāsim vien vēltāļāk. Tu tak Edgaru... Edgaru tu tak...»
«Vai tev jau atkal bailes no Edgara?» Kristīne pagrūti ievaicājās.
«Zināms!» māte atbildēja, un viņas acis piesarka. «Ja viņš tavas dzīves neizpostīs,tad tu reiz dzīvosi laimīgi. To es bīstos, un to es ticu.»
«Es jau tev simtu reižu esmu sacījuse, ka viņu neprecēšu.»
«Jā, un es tevis neesmu spieduse, lai tu man to saki. To tu pate no laba prātaesi darījuse. Bet kādēļ tad tu par to runā tik piktā balsī?»
«Tādēļ, ka tu mani par šo lietu par daudz nomoki, mamm. Vienumēr un vienumēr,un vienumēr!»
«No kā sirds pilna, no tā mute iet pāri. Es jau cita nekā negribu kā vienīgitavu laimi. Ak - es zinu gan, kādēļ tev mani vārdi tik rūgti. Ar muti gan tu noviņa esi atsacījusēs, bet sirds tev vēl turas cieti pie viņa. Ak, ak, pie tādacilvēka!»
«Mamm, es tev stāstīju, ko šodien mācītājs -»
«Ak, laid nu mani ar to mierā!» māte viņu pārtrauca. «Es jau viņa netiesāju.Bet, kas viņš ir, tas viņš paliek, runā šā vai tā vai nerunā nemaz!»
«Nu tad nerunāsim par viņu labāk nemaz!» Kristīne mīksti piemetināja.
«Nerunāsim arī... Labi... Labi. Esmu ar mieru. Tikai apsolies ar viņu vairsnetīties.»
«Es ar viņu nekad neesmu tinusēs. Es viņam nevaru aizliegt ar mani runāt. Espret viņu nevaru būt nelaipna. Viņš man nekāda ļaunuma nav darījis. Bet to tevsaku un pie tā palikšu: es viņu neprecēšu.»
Še sarunu pārtrauca smalka zvana skaņas, kuras nāca pār dārza sētu; tai pašāacumirklī nodimdēja atvērtas un ar sparu cieti aizsistas durvis, un divivīrieši sarunādamies aiz sētas dārznieka mājai aizgāja garām.
«Tie iet pusdienā,» māte sacīja. «Nekavējies tu arī.»
«Un tu? Nenāksi?»
«Ķēkša gan priekš manis uzglabās. Ej vien.»
Kristīne aizgāja, un vešeriene palika, rokas klēpī salikuse, ar rūpju pilnuseju sēdam. Katru reizi, kad viņa ar Kristīni par Edgaru sarunājās, viņauztraucās līdz asarām. Viņas karstākā vēlēšanās allaž bij bijuse savu bērnuizsargāt no līdzīga likteņa, kādu viņa pate bija izbaudījuse. Viņa bija agrākāAlaines kučiera atraitne. Goba bij gan varējis četrjūgu ar vienu rāvienuapturēt, bet savu kaislību savaldīt viņš nebij pratis. Tomēr viņa ar viņu bijasaprecējusēs, neklausīdamās nekādās lūgšanās un cerēdama, ka viņš no viņasmīlestības liksies vadīties. Šai cerībā viņa bija pilnīgi vīlusēs un savumaldīšanos samaksājuse ar desmit gadus garu, rūgtu un slepenu moku pilnulaulības dzīvi. Tad vīrs ātrā nāvē bij nomiris. Lielskungs grūti pārbaudītoatraitni nebij atstūmis, bet viņai ierādījis mazo istabiņu dārznieka mājā unviņu pieņēmis par vešerieni. Un vēlāk, kad Kristīne bija pieauguse un ilggadīgāistabas meita bija tikuse izprecēta, kungs skuķi bija salīdzis aizgājējasvietā. Tā mātes un meitas dzīve pamazām bija noskaidrojusēs, un vešerieneidrūmā pagātne sākuse tīties arvienu biezākā miglā, kad Edgara persona šo miglasautu piepeši bija pacēluse un mātes sirdi no jauna pildījuse ar karstām rūpēm.
Edgars bija Alaines staļļa puisis un mirušā piķiera dēls. Savas bērna gadusviņš bija muižā pavadījis un kopā ar Kristīni un citiem dienestnieku bērniemvasarā pa lielo parku skraidelējis un slēpies, pa seklo Alaines upi bradājis unziemā no kalna, kura galā vecās pils drupas stāvēja, ar ragaviņām laidies. Tadviņš kopā ar Kristīni bija apmeklējis muižas skolu, pa vasarām strādājis piedārznieka un beigās kļuvis par staļļa puisi. Pa visu šo laiku nedz Kristīnepret viņu, nedz viņš pret Kristīni bija izrādījis sevišķu draudzību. Drīzākbūtu iemesls runāt no abu naida. Jo, ja meitene kādreiz ar saskrāpētu vaigubija pārnākuse mājā. tad gandrīz katru reizi grēkdaris bija bijis Edgars. Tepiepeši apstākļi bija mainījušies. Barona vecākais brālis, Edgara klēpjakrusttēvs, Poļos bija nopircis muižu un paņēmis puspieaugušo jaunekli sev parkučieru līdzi. Pēc trim gadiem muiža bija atkal pārgājuse citās rokās un Edgarsatgriezies uz Alaini atpakaļ. Kā nevainīgs zeņķis ar sārtiem vaigiem viņš bijaizgājis, kā vīrietis, kura bālajai sejai kaislības bija uzspiedušas savaszīmes, viņš bija pārnācis. Barons, kurš jau agrāk Edgaru kā braucēju vairākbija cienījis nekā īsteno kučieru, viņu tūliņ atkal par staļļa puisi bijapieņēmis - un ar to vešerienes rūpes bija sākušās.
Vēl muižā visi ļaudis nezināja, ar kādiem tikumiem Edgars no Poļiem atnācis,kad viņa jau bija pamanījuse, ka viņš pret Kristīni, kura šo triju gadu laikābija pilnīgi uzplaukuse, vairs tā neizturējās kā agrāk. Viņš viņu vairsnepiezoboja, neķircināja - viņš viņu sveicināja, cepuri tikpat dziļi nolaizdamskā priekš barona. Un, kad valodas par Edgara palaidnīgo dzīvi sāka izplatīties,Kristīne atkal bija vienīgā, kura tām neticēja un, kad vairs nedrīkstējaneticēt, paklīdušo puisi mēģināja aizstāvēt. Bet it sevišķi māte sabijās, kadtā kādā dienā nejauši noklausījās, ka Kristīne Edgaru laipnā kārtā izbāra unviņam lika apsolīties turpmāk vairs tā nedzīvot. Gluži šitā viņas nelaime arGobu bija iesākusēs. Arī viņa viņu bija gribējuse labot. Bez kavēšanās viņameitai atvēra acis, un Kristīne, kura savā nevainībā nebija apzinājusēs, ka tāmīļo, satrūkās. Viņa atminējās gluži labi, kāda posta dzīve mātei pie tēva bijabijuse, un apņēmās cieti turpmāk no Edgara sargāties. Bet žogam, ko prātsuzceļ, jūtas viegli kāpj pāri. Nepagāja ilgs laiks, kad vešeriene atkalpamanīja, ka Kristīne Edgaru draudzīgi norāja. Uz mātes atjaunoto brīdinājumumeita atbildēja ar apsolīšanos Edgaru neprecēt un mēģināja šādā kārtā katrureizi izklīdināt mātes raizes, kad tās izvērtās žēlos pārmetumos. Tā arī nupatbija noticis, un mātei drusku vieglāk kļuva ap sirdi. Bet asaras viņai tomērzagās acīs un uzkrita karstas uz kaulainajām rokām, kuras viņa saliktas turējaklēpī.

* * *

Kad Kristīne iegāja «otrā galda» ēdamistabā, kura atradāsblakus muižas ķēķim, kučiers jau sēdēja un ēda. Edgars stāvēja durvīs, kas vedasaimnieces istabā, un sarunājās ar sirmo saimnieci. Kristīni pamanījis, viņšātri apgriezās, piegāja pie galda un gribēja kučieram līdzās nosēsties. Bet,redzēdams, ka Kristīnei nebija ko sēdēt, viņš iesteidzās saimnieces istabā uniznesa no tās krēslu.
«Ko nu... es jau gan pate...» viņa sajukuse nomurmināja un apsēdās. Varējamanīt no viņas sakniebtām lūpām un drusku steidzīgās rīkošanās ar telēķi, kaviņa negribēja nosarkt. Arī Edgars apsēdās. Mierīgi viņš sev uzlēja zupu uztelēķa un ēda, nevienā neskatīdamies. Pret loga plauktu atspiedies, stāvējasulainis un smīnēja.
«Edgar,» viņš pēc brīža sacīja, «man barons tev kaut ko lika teikt.»
«Ko tad?» Edgars īsi un nelaipni prasīja.
«Es nezinu, vai tu vēlēsies, ka dāmu ausis...»
«Kādas dāmu ausis!» puisis tikpat nelaipni iesaucās, un zibens iz viņa lielajāmtumšzilām acīm ķēra sulaini. «Ja tev ir kas ko teikt, tad saki, betneblēņojies.»
«Labi, labi! Teikšu, teikšu! Tikai neerrojies tūliņ, es neesmu vainīgs, ka tupagājušā naktī tik maz esi gulējis. Barons tev liek sacīt, lai tu turpmākuzvedoties drusku klusāk.»
«Kur un kādā reizē tad esmu trokšņojis?»
«Šeitan, kavaliera amatu izpildot, ne. Bet tu sitot staļļa durvis par daudzstipri un rībinot tā arī muižas kunga meitu istabas logu, ka cienīgā nemaznevarot dabūt aizmigt. Pat vienu rūti pagājušā naktī esot izsitis.»
Dziļa dusmu krunka parādījās uz Edgara bālās pieres, un viņa mazā, smailādeguna nāsis sāka drebēt.
«Vai nu esi izmelojies?» viņš rupji vaicāja.
«Jā,» sulainis atbildēja, un viņa smaids kļuva platāks un omulīgāks. «Tas bij,ko barons tev lika sacīt. Es no savas puses tev varu paziņot, ka cienīgais rūtijau uz tavu rēķinu licis ielikt.»
«Aiz to dārznieks ar stiklu kasti šorīt agri staļļam aizgāja garām,» kučiers armīkstu, sievišķu balsi piezīmēja.
«Es prasīšu baronam, kas viņam tādus melus stāstījis,» Edgars sacīja. «Espie... tur... šonakt nemaz neesmu bijis.»
Kučiers saverkšķināja savas mīlīgās actiņas, sarāva uzacis uz augšu, saviebadegunu, it kā tas saostu nelabu smaku, un lūkojās Kristīnē. Bet šī ēda, acunepacēluse.
«Prasi, lūdzu, prasi,» sulainis runāja. «Tad tu dzirdēsi, ka cits neviens tavuprieku nav apskaudis kā vecais pūķis.» Tā muižā sauca pārvaldnieka sievastēvu.«Tas redzējis divas kājas baltās ādas biksēs logā nozūdam. Na -baltu ādas bikšubarons, Edgar, nevienam muižā nav dāvinājis kā tik savam krustdēlam. Ta taballe!»
Iestājās klusums, kurā tikai karošu, dakšiņu, nažu un telēķu skanēšana bijdzirdama. It sevišķi stipri dārdēja Edgara telēķis.
«Lēnāk, lēnāk, tev tak liek klusāk uzvesties,» kučiers savā mīkstā balsījokojās.
«Ka t' nedabū pa kaklu!» Edgars klusām, bet pikti atbildēja, aizstūma tukšotelēķi spēji projām un piecēlās. Viņš iegāja saimnieces istabā, kur viņu laipnidzirdēja sakām: «Pateicos, Asta madām!» -un tad viņš stingriem soļiempietvīkušo ģīmi lepni pacēlis, izgāja ķēķī un no turienes ārā.
«Laimīgs cilvēks, kas par saviem stiķiem uz citiem var dusmoties,» sulainisnosmējās.
«Ko mācītājs jaunu no kanceles sludināja?» kučiers vaicāja, kuram par šo lietulaikam likās diezgan runāts, un piegrieza Kristīnei galvu.
«Viņš uzsauca pirmo reizi Maz-Krauklēnu Augustu.»
«Un tas bija viss?»
«Jā, jūs jau prasījāt pēc jauna. Dievvārdi bij tie paši vecie,» Kristīnemierīgi atbildēja.
Kučiers vēla pāri balsienu pa muti, bet tie negribēja savienoties vārdos, unviņš nopūtās.
«Ak, ak sulain, kad mēs tik tāļu būsim kā Maz-Krauklēns!» viņš tad jokodamiesnogaudās.
«Tik tāļu kā Maz-Krauklēns mēs jau nākamā svētdienā varam būt,» sulainisatbildēja. «Viņa jau esot ļoti nabaga.»
«Bet viņš mīļo viņu un viņa viņu,» Kristīne piebilda. «Vai jūs domājat, kakatrs nabaga skuķis, kuru jūs ar savu patikšanu pagodinātu, jau tūliņ teiktu«jā»!»
«Tiesa gan,» kučiers ar savu saldāko balsi apstiprināja. «Vai tu domā, kaKristīne pie manis nāktu, ja es viņu bildinātu? Es būtu par velti pieklauvējis.»
Kristīne uzmeta runātājam lepnu mirkli. Viņa zināja, ka kučiers jokojas, betviņai tomēr šie vārdi riebās.
«Par velti gan,» viņa atbildēja un nevarēja balsi tā novaldīt, ka tā neskanētunicinoši. «Par velti gan,» viņa atkārtoja un piecēlās.
Tad viņa iegāja saimnieces istabā, durvis aiz sevis aizvērdama.
Kučiers palika vēl brīdi sēdot, noglaudīja vairāk reižu savu lielo bārdu unņurdēja: «Tjā.»
«T-jā!» atskanēja zobgalīga atbalss no loga. Sulainis pārlika vienu kāju pārotru, bungoja jautri uz loga plaukta, skatījās kučierā un smīnēja.

* * *

Barons šodien ēda pusdienu pulksten četros. Kā neprecējiescilvēks, kura gribas neaprobežoja nekādi famīlijas apstākļi, viņš neturējās pienoteiktas stundas, bet ēda vienu dienu pulksten vienā, otru pulksten piecos. Šodienviņš trijos bija gribējis sēsties pie galda, bet bija novilcinājieshipohondriskā untumā līdz četriem. Bet arī tagad viņam ēdiens nesmeķēja, un,trejādās vīna glāzes ar trejādiem vīniem neapslapinādams, viņš pavēlēja atnestpudeli Šampaņas vīna. Kamēr sulainis nokāpa pagrabā, Kristīne aizsteidzās ledumpakaļ. Bet arī šis dzēriens lielkungam nelikās esam pa garšai; glāzi izdzēris,viņš pavēlēja to citu nest Asta madāmai, paķēra gaišu džokija cepuri, aizgājauz stalli un aizjāja, Edgara pavadīts, maz minūtes vēlāk pa lielceļu.
Sulainis pazvanīja Kristīnei.
Viņš vēl balto cimdu nebija novilcis, kad viņa ienāca.
«Kas ir, Vīskrel?»
Sulainis, kas Kristīnei labprāt rādījās frakā un dziļi izgrieztā vestē, arītagad, tīkami uz barona krēsla atspiedies, brītiņu stāvēja mēms skuķa priekšāun rādīja tad ar balto pirkstu uz Šampaņas vīna pudeli.
«Aiznest? Nolikt?» Kristīne jautāja.
«Nē - dzert,» Vīskrelis atbildēja, satvēra pudeli un ielēja iz tās vīna glāzē,kura bija lielāka par Šampaņas glāzi. «Barons šodien bij tāds... tāds... nekastam nesmeķēja. Pat šī pudele... viņš to vēlēja man un Asta madāmai uz pusēmiztukšot.»
«Un tad jūs madāmas daļu man gribiet piešķirt?» Kristīne pietvīkdama izsaucās.
«Madāmas daļu? Bet, mīļā Kristīne, kā nu jūs tā... tik... mani apvainot... Tāir mana daļa. Lūdzu!»
«Paldies! Dzerat vien pats!»
«Ak, neliedzaties jel! Tāds dzēriens... tāda glāze... ne ik dienas... tas irkaut kas sevišķs...»
«Tad ne tik jums tās nedrīkstu atraut. Tad ne tik. Dzeriet vien pats!»
«Es par tiesu nezinu, kas ar jums noticis, Kristīn! Agrāk jūs šitāneizturējāties. Kas tas nu ir: glāze putu! Un jūs to atraidiet! Es tak nekādineuzbāžos. Maza uzmanība... bet jūs... bet jūs...»
«Vai šo pudeli nest madāmai?»
«Tad jūs par tiesu nedzersiet?» sulainis prasīja aizskārts. «Tad jūs man pirmiņesiet ņēmuse kaut ko par ļaunu. Tad laikam būs taisnība... ka jūs...»
«Kas būs taisnība?» Kristīne ātri un draudoša iesaucās. «Sakiet, - kas būstaisnība?»
«Jūs... Sie regen sich auf... tad labāk lai paliek,» sulainis dzestri atbildēja,barona lepno toni meistariski pakaļ darīdams. «Lūdzu, aiznesiet madāmai šoglāzi arī.»
Kristīne paņēma Šampaņas vīna pudeli un pilno glāzi, Viskrelis attaisījadurvis, un skuķis izgāja mazajā gaņģī, kas veda uz ķēķi. Atkal durvis aizvēris,viņš nomauca ātri cimdus un nometa tos dusmīgi zemē.
«E!» viņš izgrūda, zobus sakodis.
Tad viņš sāka nokopt galdu.

* * *

Nonākuse vēlāk dārznieka mājā, Kristīne pie mātes atradaviesi. Jauns, zaļoksns vīrietis ar veselīgu ģīmi, garām, gaišām ūsām un ļotisarkanām lūpām sēdēja pie loga. Gaišais, smalkais vadmalas uzvalks stāvējaviņam ļoti dienīgi, stāvā elsiņa krāga, ap kuru kļāvās melna, vienkārša slipsa,bija balta kā sniegs. Kristīni ieraudzīdams, viesis pacēlās un palocijās,mazliet piesarkdams.
«Akmentiņa kungs atnācis tev pakaļ, Kristīn,» vešeriene sacīja un pacēla laimēmirdzošās acis uz meitu.
«Tā,» Kristīne atbildēja, «tas jau... tas jau...» Viņa ieskatījās mātes vaigos,kuri no uztraukuma bija dabūjuši sarkanus laukumus, un pielika: «Tas jau ļotipatīkami.»
«Dziedātāji citi visi jau skolā,» Akmentiņš izskaidroja, «mēs gaidījām,gaidījām... beidzot es atnācu paskatīties, kas ar jums noticis.»
«Barons šodien vēlāk ēda pusdienu, nevarēju ātrāk tikt vaļā,» Kristīne atteica.«Bet ilgi gan nevarat būt gaidījuši, pulkstens ēdamistabā «kalnā» tikko kānosita pieci. Bet tagad arī tūliņ varu iet.»
Viņa izņēma melni punktēto batista lakatiņu iz kumodes un apmeta to sev appleciem. «Sveika, mammiņ!»
«Pagaidi vēl drusciņ, Akmentiņa kungs tev vēl kaut ko gribēja teikt.»
«Ak Gobas mamm, par to lietu mēs izrunāsimies ceļā.»
Kristīne, kura jau durvju kliņķi bija satvēruse, palaida to ātri vaļā.
«Nē, nē,» viņa sacīja, «lūdzu, runājiet vien šepat.»
«Taisnību sakot, man ar jums vairs nemaz nav jārunā,» Akmentiņš laipni uzsāka.«Jūsu mamma jau jūsu vietā sacījuse «jā». Tādēļ tikai tā goda pēc vien griežospie jums.»
«Es nesaprotu, par ko jūs runājiet,» Kristīne sacīja apjukdama.
«Jūsu mamma bija tik laipna un apsolīja man, ka jūs abas mani nākamā svētdienāapmeklēsiet,» Akmentiņš runāja. «Nesakiet nu jūs «nē», kad viņa jau laipni «jā»sacījuse. Jūs man un manai māsai darīsiet lielu prieku, mūs reiz apciemodamas.»
«Nākamā svētdienā? Bet ja nu barons manis neatlaiž, ja viņam varbūt viesi?»
«Tad nāksiet aizcitsvētdien.»
«Mēs nezinām ceļa uz jūsu māju.»
«Tādēļ es jau jūsu mammai sacīju, ka atbraukšu pakaļ.»
«Un, ja nu es nevarēšu tikt vaļā no dienesta, tad par velti būsiet zirgussūtījuši.»
«Ak jaunkundze, tas skan gluži tā, it kā jums nepatiktos nākt.»
«Un kur jūs piebrauktu?» Kristīne prasīja.
«Pie staļļa; še dārzā iekšā jau laikam nav parasts iebraukt?»
«Bet pie staļļa arī nebrauciet.»
«Kādēļ? Kur tad?»
«Man nepatiktos, ka tiekam kā lielmātes visai muižai vestas cauri... garmuižkunga māju... lai cienīgajai atkal būtu ko runāt... Brauciet uz baznīcu.Satiksimies pēc dievvārdiem.»
«Labi. Ļoti patīkami. Paldies.»
Kristīne atstāja istabiņu. Kamēr Akmentiņš no vešerienes atvadījās, viņa izgājapa dārza vārtiem un bija jau iepretim dārznieka mājai stāvošam staļļam unkučiera istabas logam garām, kad viņš viņu panāca. Klusēdami viņi izgāja muižaicauri. Klusēdami viņi arī gāja tāļāk pa lēnām uz leju slīdošo lielceļu, garkura malām milzīgas papeles stāvēja. Likās, ka Akmentiņš meklētu sarunai vielu,bet nevarētu tās uzķert. Viņš pakāsējās vairāk reižu un sacīja pēdīgi:
«Kaut tik svētdien būtu labs laiks!»
«Cerēsim,» Kristīne atbildēja, «cerēsim.»
Viņa nerunāja nelaipni, bet vārdi skanēja tomēr tā strupi - kā divi dzirkļugriezieni, kas sarunas pavedienu atkal pārgrieza pušu.
Viņi aizgāja baznīcai garām, nokāpa pa gravai līdzīgo ceļu no baznīcas kalnalejā un pagriezās uz muižas skolu, kuras priekšā un dārzā meitas un puišipastaigājās. Piepeši uzkalnī aiz skolas parādījās barons un aizaulekšoja skolaigarām. Puiši un meitas sveicināja, barons pateicās laipni un jāja Kristīnei unAkmentiņam pretim. Vēl lielskungs gravā nebij nozudis, kad arī Edgars uzkalnitika redzams un pamanīja, ka Akmentiņš reizē ar Kristīni pie skolas pienāca. Kāzibens viņš aizlaidās skolai garām. neviena nesveicinādams, nevienānepaskatīdamies.
«Varens jājējs!» Akmentiņš izsaucās apbrīnotāja balsī un noskatījās viņampakaļ. «Sēd kā uzliets zirgam mugurā.»
«Ziķers puika!» kāds cits lielīja, ar Kristīni sasveicinādamies.
«Feins puika!» trešs piebilda.
«Feins!» kāda meita iesaucās. «Feins nu gan viņš nav. Sakiet: veikls, drošs,iznesīgs, labs, skaists - manis dēļ vēl kaut ko, - bet tikai ne feins. Feinizēni vis neguļ uz biljarda galda un neliek kroga mušām tā ap savām vaļējāmmutēm dancot kā viņš.»
«Cik neglīti!» Klušu Marija īgni piezīmēja. «Mušas ap vaļēju muti! Kā nu tā nopazīstama var runāt!»
«Bet kā nu tā pazīstams var darīt!» runātāja atdeva atpakaļ. «Neesmu vis to nocitiem dzirdējuse, bet pate redzējuse.»
«Sakiet; ka esiet pārskatījusēs, Baltiņ jaunkundze,» Kristīnes draudzene Emmajokojās. «Tāpat kā esiet pārskatījusēs, viņu par skaistu nosaukdama.»
«Vai tad viņš tāds nav?» Baltiņ jaunkundze prasīja. «Es nezinu - man viņšpatīk. Gobas jaunkundze, ko jūs spriediet, jūs tak viņu vislabāk pazīstiet?»
«Man... man viņš arī patīk,» Kristīne mierīgi atbildēja.
«Man arī viņš patīk,» Emma atzinās, «bet skaists viņš tomēr nav. Ģīmis it kā nodivām daļām salikts. Piere, acis, deguns - sacīsim: skaisti. Bet mute, betlielie vaigu kauli, bet ausis - -»
«Ujā! Jaunkundze, cik smalki jūs visu novērojiet! Jūs pat ziniet, kādas kuramausis!» Akmentiņš zobojās.
«Ne kādas kuram, bet tam, kas man patīk.»
«Un kādas tad šim Edgaram?»
«Tās viņam stāv par daudz nost no galvas.»
«Ko? Kas?» tagad iesāka jauns, glīts puisis, kas līdz šim tikai bijaklausījies. «Kas to būtu domājis, ka jaunkundzes šito pleiku tik smalki ievēro?Pat ausis... va! Tad jau kāda varbūt arī varēs pastāstīt, cik pudeļu alus viņamjāizdzer, lai tam acis taptu raibas.»
«Mēs zinām viņa kaiti, Mailīša kungs, mēs to zinām,» Baltiņ jaunkundzeatbildēja. «Es jau pate to pieminēju, tādēļ jums par to vairs nevajadzējarunāt. Bet par tām pudelēm: -toreiz, kad Edgars gulēja uz galda, jūs arībijāt... jums arī bija ļoti raibas acis. Cik duču tad toreiz par abiem bijātiztukšojuši?»
Glītais runātājs notvīka.
«Toreiz...» viņš nokaunējies stomījās, «toreiz - nez kā man tur izgadījās... escitādi ar viņu nemaz netinos... bet toreiz... viņš pirka, pirka kā negudrs unspieda ar varu - nudie... fui, tāds...»
«Ar varu? Vai viņš jums lēja mutē?»
«Nē, to ne, to nu gan ne, bet viņš - -»
«Ak, tad cietiet klusu, Mailīša kungs! Par otra naudu krietni uzdzīvot un tadviņu vēl beigās nopelt - tas ir neglītāk, nekā kad guļ uz galda un kroga mu- untā joprojām. Vai Edgars tā kādreiz darījis?»
Jaunais runātājs apjuka un novērsās sāņus. Pēc brītiņa Baltiņ jaunkundzedzirdēja, ka viņš uz citiem sacīja:
«Baltiņ jaunkundze muižas Edgaru laikam ņems iegātņos.»
Šī rupjība uz jauno meiteni nelikās darot nekāda iespaida. Viņa pasmējās.
«Kas var zināt!» viņa tad skaļi un jautri iesaucās. «Pie tāda tak nebraukšu,kas vēl pie mātes piena kubliņiem staigā. Tad tak drīzāk pie tāda, kam pareizei paša pirkta brandvīna blašķe ķešā.»
«Un paša pīta pletne padusē,» Mailīts piemetināja, vēl nesatveramās ūsas arnedrošiem pirkstiem griezdams.
«Cienītais tenorista kungs, no pletnes sieva nebīstas, ja tā īstam vīrampadusē.»
«Ā!... Par tiesu? Un Edgars ir tāds... viens no īstajiem?»
«Man tā liekas.»
Še saruna beidzās, jo skolotājs iznāca ārā un lūdza uz dziedāšanu.
It kā neviļus Kristīne satvēra Baltiņ jaunkundzes elkonu, un roku rokā abasiegāja skolā.

* * *

Kad skolotājs dziedātājus atlaida, saule jau pašulaik taisījāsrietēt. Emma lūdza Kristīni, lai tā viņu līdz Alaines tiltam pavadot. Kristīneicaur to iznāca mazs līkums, bet, tā kā viņai tad nebija pa ceļu gar baznīcujāiet, pa kuru arī Akmentiņš devās uz māju, viņa izpildīja draudzenesvēlēšanos. Laiks bija rāms un skaidrs, un viņas nešķīrās vēl pie tilta.Kristīnei nebija jāsteidzas, jo dziedāšanas vakaros barons iztika ar sulainivien.
«Man Akmentiņš stāstīja, ka tu viņu nākamsvētdien apmeklēšot,» Emma sacīja.
«Jā, viņš mūs uzlūdza, māti un mani,» Kristīne atbildēja.
Emma klusām nopūtās.
«Par ko tu nopūties?»
«Kas man tādu laimi dos!» viņa runāja. «Tu esi apskaužama.»
«Tu nezini, Emm, ko tu runā! Ņem manu laimi, ņem viņu!» Kristīne rūgtiizsaucās.
«Ak, es jau zinu gan, mīļā. Es gan manīju, kā tev acis zibēja, kad Baltiņjaunkundze Edgaru aizstāvēja. Es tevis nesaprotu. Patikt jau tas cilvēks meitaivar. Bet pret Akmentiņu?... Vai tad viņš tev tiešām tik dziļi ielīdis sirdī?»
«Ko tu nu prasi!... Es jau gribu no viņa tikt vaļā. Bet viņš manis nelaiž unnelaiž - -»
«Ak tad jūs jau tik tāļu esiet? Tu esi viņam apsolījusēs. Viņreiz tu tikaistāstīji - -»
«Tu manis nesaproti,» Kristīne draudzeni pārtrauca. «Es nezinu, vai es tev totā varēšu izskaidrot, vai tu man ticēsi, bet tā ir: man viņa žēl. Agrāk, kadviņš vēl Poļos nebij bijis, man viņš patika kā kaut kurais glītais puisis, bettagad tur ir kaut kas, kas velk un velk klāt... es pate nezinu! Vai tās ir viņapalaidnības? Tas tak nevar būt. Es tak neesmu traka... Un tomēr atkal: jovairāk viņā klenderē, jo vairāk man viņa žēl. Man gribas ar visu varu viņudabūt uz ceļa... Tu saki: vai es viņam solījusēs: Es ar viņu par citu neko šaigada laikā neesmu runājuse kā par viņa... viņa dzīvi. Esmu viņam pārmetuse viņadzīvi, un viņš man apsolījies laboties. Tā tas iet no vienas reizes uz otru.Viņš netur vārda, bet es tomēr atkal prasu, lai viņš apsolās, un cerēju, ka esviņu tak pēdīgi grozīšu... Ak, es esmu gluži kā negudra!»
Un Kristīne piepeši iesāka raudāt.
«Tik skaists jau viņš arī nemaz nav, ka varētu teikt, otra tāda nav,» viņaturpināja. «Ir tiesa, viņa ģīmis kā no divām daļām salikts. Bet man viņš tomērsimtreiz labāk patīk par Akmentiņu. Es šodien pie dziedāšanas noskatījos.Akmentiņam tādas sārtas sārtas lūpas, - šim tādas platas, bālas, bet ko turrunāt, ko tur runāt!»
Emma klusēdama aplika roku ap Kristīnes vidu.
«Tad tu Edgaru precēsi?» viņa pēc brīža paskumji vaicāja.
«Nē!... Esmu sev un mātei apsolījuse, ka to nedarīšu. Nelaimīga ar viņu takpēdīgi būtu, mātei taisnība.»
«Mātei taisnība,» draudzene atkārtoja. «Mīļā, neņem vis viņu. Ej pie Akmentiņa.Tu tagad esi kā apburta. Kad būsiet izšķīrušies, tad viss atkal būs labi.» Untad apstādamās viņa pielika: «Nenāc nu vairs tāļāk. Un neņem gan viņu. Sveika!»Viņas saskūpstījās. «Par tiesu neņem.»
Tad viņas šķīrās.
No tilta mazs celiņš gar vecās pils drupām veda augšā uz Alaines stāvo krastu,līdz kuram muižas lielais parks aizstiepās. Lēnām Kristīne tuvojās kuplo kokupakrēslim. Lejā, krācē, putoja un šļāca ūdens, šur tur viņā pusē, šai pusē upeipogāja lakstīgalas. Mēness vēl nebija uzlēcis, bet vājš gaišums aiz lielceļapapeļu galotnēm vēstīja viņa tuvošanos.
Piepeši Kristīne pacēla acis, kuras tā līdz šim celiņam bija turējusepiegrieztas. Viņa nekā nebija dzirdējuse, bet viņai tā bija, it kā kāds viņaināktu pretim. Bet viņa neviena neieraudzīja un soļoja atkal ar noliektu galvutāļāk.
Uz reizi Edgars stāvēja viņas priekšā basām kājām, baltajās ādas biksēs, bezsvārkiem. Pie kakla viņam spīdēja asiņaina sirds - sarkanais krekls vestessirdsveidīgā izgriezumā. Ap rokām vijās tāda pate asiņaina krāsa.
«Labvakar!»
«Labvakar.»
«Kur tu biji?»
Kristīne neatbildēja nekā, bet soļoja ātrāk tāļāk.
«Pagaidi... Es domāju, ka tu gar baznīcu nāksi, bet, kad redzēju, ka... ka citibez tevis atnāca, tad devos šurp. Emmu laikam atkal pavadīji?»
«Jā.»
«Nesteidzies nu tā. Man tev kas jāsaka. Tu laikam dusmīga?»
«Par ko?»
«Iemesla jau diezgan. Tu laikam tici gan, ko tas sulainis šodien melsa?»
«Jā.»
«Nu - taisnību sakot, es biju gan tur vienu acumirkli... Tāpat pa jokam...Uguns vēl dega... Es nācu no kroga... Ede rāva mani aiz piedurknes, un tā rūtssaplīsa... Kas tev tur par ļaunu ko ņemt?»
«Es jau to arī nedaru.»
«Tad tu nerunātu tādā svētā balsī. Bet par tiesu gan: es tur biju tikai vienuminūti. Tu tak nedomāsi, ka man tas ķēms, tā Ede, vai tā Made patīk?»
«Un, ja tev viņas arī patiktu, kas tad man tur?»
«Nu zināms gan, nekas... tas ir... es domāju... ē!... Un krogā netiku vairākdzēris kā - -»
«Un tomēr dzēris tiki! Un ko tu man solījies?»
Edgars cieta brītiņu klusu un sacīja tad ar neliekuļotu pašapsūdzību:
«Ko nu - plenders jau nu gan esmu caur un caur.»
Citkārt tamlīdzīgiem vārdiem no Kristīnes puses bija sekojuši, kā nu kurāreizē, rūgti vai maigi pārmetumi, bet tagad viņa mēma gāja tāļāk.
Parādījās jau starp kokiem kungu mājas mūri, un viņa arvien vēl nesacīja nevārda Edgars apstājās.
«Pagaidi,» viņš sacīja, «tad tu ar mani tā esi saskaitusēs, ka nemaz vairsnegribi runāt?»
«Es nemaz neesmu saskaitusēs.»
«Kādēļ tad tu nerunā?»
«Tādēļ, ka tas nekā nelīdz.»
Viņa gribēja uzgriezties uz celiņa, kas noveda uz dārznieka māju, bet Edgarsviņai aizstājās priekšā.
«Pastaigāsimies vēl drusciņ, man tev vēl kas jāsaka... kas svarīgs.»
«Nē, ir jau par daudz vēlu, māte nogaidīsies,» Kristīne atbildēja.
«Nāc nu, nāc! Neesi nu... lūdzu... nāc. Vai tev jau nu uzreiz priekš manisvairs nemaz nav laika?»
«Nē, nav.»
«Nav?... Nav?... Tātad es jau nu tāds noziedznieks... to nebūtu domājis... Nācnu, nāc!»
«Nē, laid garām,» Kristīne mierīgi atbildēja.
«Lūdzama... tikai tur līdz tam beņķam... To tak tu vari darīt.»
Kristīne vilcinājās vēl mazu brīdi un tad apgriezās. Abi iegāja tumšā gatvā.
«Ir jau taisnība,» Edgars uzsāka, «es tev līdz šim maz esmu klausījis...apsolījis gan, bet vārdu neturējis... vai zini, kādēļ? Tādēļ, ka domāju, kaneprecēts puisis tā drīkst dzīvot. Ko tad līdz šim īsti esmu sagrēkojis? Vaiesmu zadzis - vai jel otram tik daudz nozadzis, kā tukšā auzu čaumalā saiet!Vai nokrāpis? Vai otru apmelojis? Vai kādam godu laupījis?... Savu peļņu esmunotērējis un pie... un ar tām... un, šur tur vazādamies, varbūt arī daļu nosavas veselības. Bet es to nezinu, jo es to nemanu. Varu teikt, ka līdz šim manispēki tikai aug vien vēl... Redz, tā tās lietas stāv. Un tad nu tu nāc un saki,lai es tā nedzīvojot. Par ko? Lai tev būtu par to prieks, jo citiem visiemgluži viena alga, vai es šodien laužu kaklu vai rītu. Bet man atkal ir priekstā drusku patrakot. Kādēļ tad tu esi jauns un dzīvo pasaulē? Un paskatiescitos, ko tie dara! Tas pats kučiers: kad madāma viņam barona dzimšanas dienāotru šnabi piesola, tad tas vai nosarkst aiz kauna, bet vakarā krogā viņš uzbarona laimēm pievelkas stīvs un pilns. Un vai tu domā, šis tev neprot ložņātpa logiem! Un sulainis, tas glunda! Prasi viņam, kur viņš visur mani netikaizvadājis, kad šopavasar barons mūs abus paņēma uz Rīgu līdz! Bet ieej viņaistabā: bībele stāv atvērta uz galda!... Jā, tā es neprotu un tādēļ esmu sliktākspar citiem, un tādēļ visi kliedz: «Edgars, Edgars!...» Valšķi tādi un skauģi,ka man dūša to neslēpt, ko šie dara drebēdami un trīcēdami!»
Kristīnes sirds saplaka, šos vārdus dzirdot. Tātad tas bija viss viņas rājienuun pamācību panākums, ka viņš netikumu vairs nemaz neturēja par netikumu! Viņšdomāja, viņš drīkstot tā dzīvot! Tīšā prātā viņš viņai bija darījis sāpes!
«Vai tas bija viss, ko tu man gribēji sacīt?» viņa vaicāja uztrauktā balsī.
«Nē, man tev papriekšu bija jāizskaidro - -»
«Jā, esi tik labs un izskaidro gan man, pirms tu runā tāļāk, kā tas sakrīt, katu vienā vārdā sevi nosauc par plenderi un tad atkal klaji atzīsties, ka tu tiknekrietns nemaz neesi, bet ka tikai citi tevi par tādu sauc?»
«Kas tur ko izskaidrot! Ja es ar citiem staļļa puišiem esmu kopā, tad nedz piesevis, nedz pie viņiem neožu zirgu sviedrus. Mēs visi esam vienādi... Tāpat irar tām citām lietām. Kā lai es par kučieru, sulaini, stražu turos sliktāks, kadzinu, ka tie to pašu domā, runā kāro, dara, ko es? Vai tādēļ, ka tie pārgriežacis un saka: «Fui, tādas lietas!» Lūk, tik godīgu cilvēku starpā es neesmunekāds plenders. Bet par plenderi es palieku, kad es... kad es... ar tevisatiekos. Tu neesi kā Ede vai Made, kurām divatā citāds tikums un trijatācitāds. Tāda pate tu esi rītā, tāda vakarā... Pret tevi es sev izliekos tāds...novārtījies, tāds kā purva bridējs... tāds... ē... caur un caur.»
Viņi bija nokļuvuši līdz beņķam maza klajuma malā, un Edgars nosēdās.
«Sēdēsim drusku.»
Kristīne paklausīja uzaicinājumam. Mēnesis bija uzlēcis un lūkojās sarkansstarp lapu mudžekli. Kokvilnainā sirds pie Edgara kakla izskatījās kā tumšassarecējušas asinis. Viņš meklēja Kristīnes roku uz beņķa, bet viņa abas salikaklēpi.
Piepeši viņš sacīja, noliekdamies uz priekšu:
«Kristīn, mums abiem jāprecējas.»
Viņa sarāvās drusku un sēdēja tad mierīgi viņam līdzās.
«Kādēļ?» viņa vaicāja sausā, aizrautā balsī.
«Tādēļ, ka tu mani mīļo, tādēļ, ka es tevi mīļoju. Ja tu manis nemīļotu, tad tutagad šite nesēdētu, un es... es... šodien tikko noturējos, Akmentiņam savazirga neuzlaidis virsū.»
Edgars runāja šos vārdus lielā, nesavaldāmā uztraukumā; pēdējo teikumu gandrīzaizsmakušā balsī.
Kristīnes rokas sacirtās un žņaudzās, viņas lūpas sāka raustīties, un viņasaspieda apakšlūpu zobos.
«Tu saki, es esot nogājis no ceļa,» viņš atkal turpināja, mazliet saņēmies.«Tava māte arī tā domā, Asta madāma arī... Jums jau taisnība, bet... neviensmanis atkal neuzvedis uz ceļa kā tu vien. Kad citi par mani runā, tad mandusmas vien nāk, pat Asta madāmas laipnie vārdi man nepatīk... Kas viņiem garmani par daļu! Lai slauka vien katrs savu durvju priekšu!... Tikai kad tu kosaki, tad man tā liekas: tam tā vajag būt. Zināms... darīt pēc taviemvārdiem... tas nu līdz šim tā ir gājis... Kā jau sacīju... es domāju... Bet,kad būsim saprecējušies, tad viss grozīsies. Tad es zināšu, priekš kā man katrakapeika jātaupa; un cits viss - un visa klenderēšana un vazāšanās uzreiz būsbeigta. Nāksi pie manis?»
Mazs vējiņš iečabējās koku galotnēs un piejauca savādu troksni ūdens krākšanaiklāt. Kad lapas bija rimušas kustēties, Kristīne atbildēja:
«Nē.»
Puiša lielās acis pavērsās uz Kristīni, un viņa uzacu starpā parādījās krunka.
«Tā nav tiesa,» viņš izgrūda. «Nerunā tā.»
«Es saku, kas notiks. Es neiešu pie tevis.»
Edgara drošie mirkļi noslīdēja zemē.
«Ko tad lai daru?» viņš sacīja sajucis. «Ak... tu tikai mani gribi spīdzināt.Dod nu vārdu!»
«Ko es nevaru, to nevaru,» Kristīne atbildēja.
«Vai tad tu manis nemīļo? Vai tad esmu pārskatījies, ka tu šitā runā? Tas nav,tas nav!» Edgars karsti iesaucās un gribēja Kristīnes roku satvert. Bet viņa toneļāva un atvirzījās no Edgara tāļāk nost.
«Es negribu melot,» viņa runāja drebošā balsī, «ja es ne... ja tu man...nepatiktu, tad, zināms, tagad še nesēdētu. Bet esmu sev cieti solījusēs tevisneprecēt un es tev to tagad saku un to, ka turēšu vārdu.»
Edgara bālā seja likās topam vēl bālāka.
«Un kāpēc tu šitā esi apņēmusēs?»
«Tādēļ, ka mūsu dzīve būtu nelaimīga. Tu vairs nevari palikt citāds, un tāds,kāds tu tagad esi... tāds... tas... tā būtu mana nāve.»
«Bet tu tak dzirdi, ka es vairs tā nedzīvošu. Nudie. Es tev to zvēru!»
«Es ticu, ka tu no visas sirds gribēsi uzsākt citu dzīvi, bet tur nekasneiznāks, tu esi ar tagadējo jau par ilgi apradis.»
«Tātad tu domā, ka tu pie manis it nekā neiespēsi?»
«Ko tad līdz šim esmu iespējuse?»
«Līdz šim, līdz šim! Es tak tev jau izskaidroju... viena galva, viena bēda bijalīdz šim! Ne tu no visas tiesas mani esi rājuse, ne es no tiesas esmu gribējislaboties.»
«Es neesot no visas tiesas?...»
«Un, ja nu arī tu, tad es... es... ā... lai nu guļ, kas pagājis. Mēsprecēsimies, un es palikšu citādāks. Es klausīšos tevi kā... kā... suns kungā.Vai tad es būšu pirmais vīrs, kas atmet puišu niķus? Un vai tie jau nu mani tikdziļi var būt iesakņojušies? Neesmu tak vēl nekāds vecis... Divdesmit trešāgadā... Nāksi? Jā?»
«Nē, nē.»
«Tu tagad mani gribi ķircināt. Kristīn, tas tak nevar būt...» Viņš no jaunamēģināja satvert viņas roku, bet viņa piecēlās.
«Nu esam izrunājušies, iesim!» viņa sacīja klusām.
«Es tevis nelaidīšu! Tā tevis nevaru laist projām!» Edgars, kaislības pārņemts,izsaucās un apcirta roku ap Kristīnes vidu.
Bet ātri Kristīne atsvabinājās.
«Liec mierā! Es tā negribu!» viņa stingri sacīja.
Edgara seja aptumšojās.
«Negribi!» viņš čukstēja, un viņa acis svēloja. «Ko? Tu mani mīļo un dusmojies,kad es... ā, tie jau ir nieki!» Un viņš viņu piepeši sagrāba, spieda viņu piekrūts un meklēja viņas muti.
«Edgar!» Kristīne sašutuse klusām iesaucās. «Laid vaļā!»
Bet Edgars neklausījās, bet lūkoja savas lūpas uzspiest uz Kristīnes lūpām.
«Edgar! Velns!»
Viņa iecirta vienu roku puiša sarkanajā sirdī, atgrūda viņa galvu atpakaļ,atsvabināja otru roku un iesita viņam ar visu spēku pliķi vaigā.
Kā sastingušas Edgara rokas atkrita no Kristīnes kakla, mēms viņš atšļuka uz beņķa.
Nekustēdamās Kristīne stāvēja uz vietas. Viņa piepeši nekā vairs neredzēja kātikai neskaitāmas zelta lodītes savā priekšā dancojam. Viņas ausīs šņāca kāvētra, un viens spēks, nākdams iz viņas būtības dziļākā dziļuma, spieda viņumesties Edgaram pie kakla un izsaukties: «Piedod!» Bet viņa sakoda zobus,aizmiedza acis, lai nozustu virpuļojošās lodītes, un taustīja ar kāju pēcceliņa. Grīļodamās viņa aizgāja. Uz beņķa Edgars palika sēdam, saliecies unrokas ģīmjam aizlicis priekšā.

* * *

Ienākuse istabiņā, Kristīne māti jau atrada apgulušos. Klusāmviņa noģērbās un aizlīda nedzirdami aiz aizkara. Kad viņa jau bija gultā, māte,kas visu bija dzirdējuse, vaicāja:
«Cik tāļu Akmentiņš tevi pavadīja?»
Kristīne sarāvās. Viņa vēl nebūt nebij norimuse un baidījās, ka māte viņasbalsī nomanīs viņas uztraukumu. Viņa tādēļ aizlika segu mutei priekšā unatbildēja paklusām:
«Viņš - nemaz. Biju Emmai gabaliņu aizgājuse līdz.»
«Tā!» vešeriene atteica, cerībā maldījusēs, un nesacīja vairāk ne vārda.
Otrā rītā Edgars un Kristīne satikās pie brokasta galda. Viņš izskatījās bālsun spītīgs un sveicināja viņu īsi, bet ar tādu pašu pieklājību kā agrāk. Ne arvārdu sarunā neiejaukdamies, viņš izdzēra savu kafeju un aizgāja atkal uzstalli.
«Manam biedram izgājušā naktī gaita nav izdevusēs,» kučiers zobojās. «Nerunā nevārda un iet apkārt kā lauva.»
«Būs kāds samizojis vai šī drusku cietāk noglāstījuse,» sulainis smējās. «Nezkur tad bijis?»
«Es jau stāstu, ka viņš nerunā. Bet būs labi tāļu bijis ciemos, atnāca ļotivēlu.»
«Pilns?»
«Likās skaidrs.»
Kristīne piecēlās, lai gan viņas tase vēl nebija tukša. Viņai riebās šai sarunātāļāk noklausīties, un viņa aizgāja pa ķēķi uz kungu istabām.
«Mūsu jaunkundze arī šorīt tāda bāla un klusa,» sulainis piezīmēja. «Manliekas, nav nejauši gadījies, ka abi reizē saīguši. Būs kas viņu starpānoticis.»
«Nav liels,» kučiers piebilda. «Šī varbūt būs liegusēs maksāt par saplēstorūti.»
Vīskrelis atrada šādas domas par ļoti pareizām un zobojās tāļāk par Kristīni.un kučiers kas līdz šim viņu ne ar vārdiņu nebija aizticis, savos izteikumoskļuva arvien drošāks, bet nolaida pie tam savu balsi arvien zemāk, kamēr abipēdīgi tikai sačukstējās vien vairs. Kad kučiers no galda piecēlās, tad viņibija vienojušies, ka Kristīne ar Edgaru sen jau gājuse uz vienu roku un ka šīnekrietnā dzīve (taisni vai barona acu priekšā) ilgāk nav ciešama un baronamjāuzrāda.
Bet cik uzmanīgi arī kučiers neievēro katru Edgara soli, cik rūpīgi arīVīskrelis nenosvēra laiku, ko Kristīne tur pavadīja un tur, - visa slepenā uzraudzībapalika bez sekmēm. Edgars strādāja ar drusku pārliecīgu spēku, viss, ko viņšņēma rokās, ira un plīsa, nīdās ar kučieru un gulēja vaļasbrīžos un naktīs kāsasalis savā gultā. Par velti muižas kunga Ede ienāca vienreiz, otrreiz stalli;ja kučiers ar viņu nepajokojās savā saldenā, glaimā kārtā, Edgars viņas nemazneredzēja. Klusa kā ēna Kristīne darīja savu pienākumu. Viņas ģīmja smalkāpluta izskatījās vēl caurspīdīgāka nekā senāk, un viņas jautrajās acīs bijaieradies tāds valgs mirdzums. Vakaros Vīskrelis apstaigāja parka lapainās,paslēptās vietiņas un ieradās dažādos dienas laikos vešerienes istabiņā aršādiem tādiem uzdevumiem no barona, bet viss bija veltīgi. Viņš Edgaru unKristīni nesatika vienus. Pēdīgi viņam tak likās laimējoties. Kādā vakarā vēlubarons viņu aizsūtīja uz stalli. Kučiera istabas logs bija vaļā, iekšā vissklusu. Staļļa durvis arī vēl nebija aizslēgtas, bet stāvēja pusviru. Aiz durvīmVīskrelis dzirdēja čukstam, apspiesti smejamies un - jā, tiešām! - bučojamies.Ātri viņš atvēra durvis, vājš «ai!», un muižas kunga Ede atsvabinājās nokučiera rokām un aizdrāzās sulaiņam garām.
No šīs reizes kučieram ar sulaini satika vēl labāk.
Pa tam pienāca svētdiena, un Kristīne lūdza atļauju iet uz ciemiem. Barons viņuatvaļināja, un māte un meita sataisījās un aizgāja uz baznīcu. Kristīne bijaapvilkusēs to pašu vienkāršo, pelēko kleitu, kura tai viņsvētdien bija bijusemugurā, lai gan māte bija vēlējusēs, lai ņemot smalko, melno. Arī lakatiņa viņacita nebija apsējusēs. Un tomēr daža puiša acis pa sprediķa laiku kavējās ilgākpie Kristīnes auguma, nekā tas ar kristīga klausītāja uzmanību sagājās. Pēcdievvārdiem Akmentiņš sasveicinājās ar abām sievietēm baznīcas priekšā, un, tākā viņas nevēlējās, lai tas pie baznīcas piebraucot, tad viņš tās aizveda uzsaviem vāģiem. Vešeriene nejaudāja apspiest priecīgas izbrīnēšanās ieraudzīdamaglīto, dārgo pajūgu. Laimīgi smaidīdams, Akmentiņš vienai un otrai palīdzējaiekāpt vāģos, uzsēdās pats uz bukas, un drīzi staltais melnis ierikšoja Ķezberumājas robežās. Še jaunais saimnieks savilka grožus, lai viešiņas vaļīgi varētunolūkoties krietni apstrādātos, pa daļai jau kupli sazēlušos tīrumos.
Tad viņi iebrauca mājā.
Nabaga vešerienei sirds nodrebēja. «Kungs tētīt! Vai tādi bij tie Ķezberi!Dzīvojamā ēka no sarkaniem ķieģeļiem un gandrīz ar tikpat lieliem logiem kābarona māja. Un visas citas ēkas labā kārtībā un visapkārt tāds spodrums unglītums!» Kad vāģi pie durvīm apstājās, no istabas iznāca jauna meita, kuraviešiņas ļoti laipni apsveicināja, sacīdama, šī esot Akmentiņa māsa Marija.Akmentiņš pa tam zirgu aizbrauca uz stalli, un Marija viešiņas veda iekšā. Ēkasiekšpuse piemērojās viņas ārpusei. Ērtas telpas ar glītām istabas lietām, kurasneliecināja vis no zemnieka lielīgās uzpūtības, bet no veselīgas sapratējagaršas. It sevišķi to ievēroja Kristīne, kuras labo garšu uzturēšanās pa kunguistabām neviļus bija attīstījuse. Visas trīs nosēdās zālē, un Marija arvešerieni sarunājās par ceļu, par laiku, kamēr Akmentiņš ienāca. Tad viņanozuda.
«Nu kā jums mana vieta patīk?» jaunais saimnieks vaicāja.
Jautājums ne pret vienu, ne pret otru taisni netika izteikts, un māte tādēļgaidīja, lai Kristīne atbildot. Bet, tā kā šī cieta klusu, tad viņa sacīja:
«Kam gan še nevarētu patikt, Akmentiņa kungs! Esmu reti tik skaistas mājasredzējuse kā jūsējās. Jūs esiet laimīgs cilvēks.»
«Par laimīgu manis nesauciet, par tādu manis nesauciet!» Akmentiņš jautripretojās. «Kam vēl ir vēlēšanās, kas, pēc viņa domām, varētu piepildīties, betnepiepildās, tas... tas... to citu laimi arī tā nesajūt, kā īsti vajadzētu...Un jums, jaunkundze, kā jums še patīk?... Tas ir... es domāju... pirmaisiespaids... jo daudz... pamatīgāki jau vēl nekas nav apskatīts.»
«Man jāsaka tas pats, ko mamma sacīja: ļoti jauka vieta,» Kristīne atbildēja.
Akmentiņa skaidrās acis iemirdzējās, un bez stomīšanās viņš tagad sarunu vadījano viena priekšmeta uz otru.
Tad ienāca Marija un lūdza pusdienā.
Galds bija sevišķā, mazā ēdamistabā klāts un viss uz tā patīkamā kārtā salikts.Netrūka pat puķu, kuras lielā, slīpētā vīna glāzē galda vidū stāvēja.
Lai gan ēdiens bija gārds, tad Kristīne tomēr tikai ar piespiešanos iztukšojatelēķi zupas un apēda gabaliņu cepeša. Viņai tā vien bij, it kā viņa spēlētukumēdiņus, un vārdi - «par velti, par velti, es te nekad nebūšu saimniece!»viņai kā zvanīt zvanīja pa galvu. Visur bija kārtība, spodrība, pilnība, untomēr viņai tā izlikās, it kā visur kaut kā trūktu. Istabu sienas nebija artapetēm apklātas, bet glīti ar eļļas krāsām krāsotas. Krāsu vājais spīdumsKristīnei izlikās kā valgums un stenas pašas pilnas saltuma. Piepeši viņaiiekrita prātā: kad Edgaram šitas viss piederētu un kad viņš tur Akmentiņa vietāaiz galda sēdētu!... Kad viņš viņu tagad te redzētu ēdam!...Pie šīm domām viņairīkle kā žņaudzin aizžņaudzās, un viņa nolika dakšiņas un nazi uz stikla nažubeņķīša.
Pēc cepeša Marija uzlika vēl vienu ēdienu uz galda - kūkas. Vešeriene pagrozījagalvu un nomurmināja: «Akmentiņ jaunkundze!» Bet Marija, jautri smiedamās,lūdza, lai ņemot priekšā. Akmentiņš pa tam ielēja vīnu glāzēs. Sajuzdama, kaviņa izturējās šo laipno cilvēku vidū par klusu, Kristīne satvēra glāzi, pacēlato pret Akmentiņu un sacīja: «Uz mājastēva veselībām!» Un, gribēdama savuiekšējo saltumu aizdzīt, viņa iztukšoja glāzi līdz dibenam.
Akmentiņš pateikdamies palocīja galvu, pie tam kā skuķis notvīkdams.
Pēc pusdienas jaunais saimnieks vešerienei savu saimniecību gāja izrādīt.Marija atkal Kristīni izveda dārzā. Starp piecām sešām vecām ābelēm stāvējataisnās rindās daudz jaunu kociņu, ap bišu tropiem dūca bites, un lielajā ozolāmājas sānos trokšņoja putni. Še Kristīne jutās brīvāka. Viņa sarunājās dzīvi arlaipno saimnieci, pie tam viņas smalkos piemetinājumus par nākamību nelikdamāssaprotam, un kļuva pēdīgi gluži jautra, kad pāris viesu, arī jauni ļaudis, nokaimiņiem ieradās. Nu laiks līdz vakaram aiztecēja ļoti ātri, un, kad zirgsatkal stāvēja durvju priekšā un Kristīne no Marijas ar sirsnīgiem vārdiematvadījās, tad tie nebij liekuļoti. Bet, jo tuvāk viņa muižai kļuva, jo vairākviņas sirds atkal saspiedās, un, kad Akmentiņš staļļam aizbrauca garām, tadpēdējais jautrības stars Kristīnes dvēselē bija nodzisis. It kā bez sajušanasviņa Akmentiņam pie dārza vārtiem sniedza roku. Viņa ne vārda nevarēja izsacīt,un māte pateicās viņas vietā. Bet jo karstāks totiesu bija spiediens, ar kāduAkmentiņš spieda Kristīnes roku.
Kad māte ar meitu bija nokļuvušas savā istabā, Kristīne iededzināja sveci unaizlaida logam gardīni priekšā. Tad viņa kā bez spēka nometās krēslā. Arī mātenosēdās. Rokas salikuse, lielo lakatu nenoņēmuse, viņa sēdēja un skatījāsdīvaini puķotajā gultas aizkarā. Piepeši viņa iesāka raudāt.
Kristīne pacēla acis.
«Ko tu raudi, mamm?»
«Par tavu laimi, Kristīn... Tāds cilvēks... tāda vieta... Kristīn, Kristīn!»
Kristīne sarāvās, it kā mātes vārdi būtu bijuši naža dūriens.
«Un tu arī šodien tā izturējies, kā vajadzēja: ne par salti, ne par silti...»vešeriene turpināja. «Atturies nu vien arī turpmāk tā no tā Edgara kā pagājušānedēļā. Tad viss būs labi.»
Kristīne uzlēca stāvu. Viņas acis zibēja.
«Mamm, ko tu runā! Vai tad es tā izturējos, ka viņš drīkst cerēt? Mamm, vai tades par tiesu sevi lai pārdodu?»
Un, aizkaru paceldama, viņa iemetās gultā, iespieda muti spilvenī un raudāja unšņukstēja dikti.
Pirmdienas rītā Kristīne, uz «kalnu» iedama, satika ceļā Edgaru. Viņšizskatījās vēl bālāks nekā citādi, acis bija dziļi iekritušas un zibēja gandrīznedabiski. Viņa redzēja, ka viņš zināja, kur viņa vakar bij bijuse. Garāmiedams, viņš nesveicināja, tikai mute savilkās it kā dziļā nicināšanā.
Kristīne jutās notiesāta Līdz šim viņa bija bijuse apvainotā, viņš apvainotājs,tagad viņa sajuta, ka viņam bija tiesība par viņu dusmoties, viņu nicināt. Viņaviņu mīļoja. Viņa to bija atzinusēs. Un tomēr viņa gāja un ļāvās ar otrusavesties. Nejauki! Nejauki!... Viņa aizgrīļojās līdz kungu mājai un iegājabarona istabās, lai tās uzkoptu... Bet vai tad tā nebija labi? Lai jel viņšdomāja, ko gribēja! Jo vairāk viņi atsvešinājās, jo labāki tas bija. Drīzi viņštak arī dabūs zināt, ka viņa Akmentiņu neņems. Ar šīm domām viņa sevi kaut cikapmierināja un uzsāka savu dienas darbu.
Tā kā Edgars, izņemot veco Asta madāmu un pašu baronu, neviena cilvēka visāmuižā no šīs dienas vairāk neievēroja par Kristīni, tad nebija iespējamsuzzīmēt viņa pārvēršanās cēloņa. Pat muižas kungu viņš nesveicināja, ļāvās tono barona izbārties un nesveicināja to no jauna. Tā tas gāja vairāk kā nedēļu,kad barons kādā rītā kučieram lika aizjūgt karietē un aizbrauca, sulainipaņēmis līdzi.
«Vai barons šodien būs mājā?» Edgars vaicāja madāmai, pusdienā viens pats piegalda sēdēdams.
«Nē,» saimniece atbildēja, «viņš sacīja, lai viņu sagaidot rītu vai parītu.»
«Kur Kristīne? Iekšā?»
Edgars rādīja uz barona istabām.
«Jā.»
Viņš piecēlās.
«Man drusku ar viņu jāparunājas.»
«Ko jūs gribiet, Edgar?» madāma izsaucās, puišam, kas jau ķēķim bija izgājiscauri, pasteigdamās pakaļ. «Neejat! Kas jums ar Kristīni par darīšanu?»
«Vai jūs bīstaties, ka es viņai... viņai...» Edgars norija vārdu «kodīšu» kānepieklājīgu pret veco Asta madāmu un sacīja tai vietā: «Vai domājiet, ka viņusatraucēšu?»
«Zināms. Sakiet tak, - kas ar jums noticis? Jūs jau tagad esiet pret visiemcilvēkiem gluži kā... es pavisam nezinu, ko lai saku. Fui, kaunaties jel!»
«Bet ko tad es daru?» Edgars jautāja rāmi, bet tomēr ar grumbu starp uzacīm.«Kad es dzeru un trakoju, tad nav pareizi, kad es nekā nedaru, nav atkal labi.»
«Edgar, Edgar! Jūs savai mātei darītu daudz raižu, ja tā vēl būtu dzīva. Ejietnu uz stalli atpakaļ un pārdomājiet savu dzīvi. Es jūs tur iekšā nelaidīšu.»
«Madām!... Jūs laikam arī mani turiet par tik sliktu... tik... tādu...»
«Jūs ziniet gan, par kādu jūs turu,» saimniece viņu pārtrauca. «Bet jūs tagadesiet nikns. Jums vajaga apmierināties! Ejiet!» Un viņa aizslēdza durvis, kurasveda uz barona istabām, un iebāza atslēgu ķešā.
Edgars izgāja ārā. Tagad viņa no visas pasaules bija atšķirta, ieslēgta, vienapate lielajās, greznajās istabās, nu viņa varēja kliegt, darīt, ko gribēja,neviens nevarēja dzirdēt... Viņš uzlēca uz lielajām akmens trepēm un paspiedadurvju kliņķi; baronam izbraucot, madāma durvis bija aizslēguse. Labi. Ja pretdienvidiem Kristīne kādu logu nebija atvēruse, pa kuru varēja ielēkt, tad vecāsbaronietes istabas logam bija jāiespiež rūts. Griba uz satikšanos Edgarupiepeši bija pārņēmuse kā reibums. Viņš devās uz pils dienvidus pusi unredzēja, ka visi logi bija cieti. Bet uz balkona bija iznesti raibi sēdekļi unuz treliņiem izklāti tepiķi. Ar pāris lēcieniem viņš bija uz balkona. Jā stikladurvis bija tikai pievērtas. Bez trokšņa viņš ielīda namā, aizslēdza durvis,norāva zābakus no kājām un nogrūda tos līdz ar autiem pie malas. Tad viņšiegāja blakus esošā zālē, tā bija tukša. Nākamā, pēdējā stūra istabā Kristīnesarī nebija. Edgaram bija jāgriežas atpakaļ, jo aiz zāles otrā pusē vēl atradāsgara rinda istabu. Zāles vidū ticis, viņš piepeši caur trim istabām durvīsieraudzīja Kristīni. Viņš palika stāvam, un viņa skatījās viņā kā spokā. Viņamatkal bija baltās ādas bikses kājās, sarkans krekls un tikai veste mugurā,basas kājas - gluži kā tovakar... «Ko viņš te gribēja? Vai madāma viņu bijaatsūtījuse šurp? Nē, viņš neizskatījās tāds, kā kad tas nāktu ar kādu uzdevumuno madāmas...» Briesmīgas izbailes pārņēma Kristīni, izbailes, kas neizsakāmākārtā bija jauktas ar sastindzinošu saldumu. Viņai tā bija, it kā viņa kā jaudažu reizi atkal būtu sapni šinīs istabās un ka viņai būtu jābēg, un ka viņanevarētu, un ka viņai tuvotos kāds nepielūdzams tēls, izplatīdams valgu,nospiedošu, karstu dvašu. Un tur viņš tiešām nāca, - viņa iesaucās un bēga.Viņa ieskrēja ēdamistabā, no turienes gaņģī, bet durvis uz ķēķi bija cieti.Trakā ātrumā viņa atkal devās atpakaļ caur ēdamistabu, barona rakstāmo kambari,guļamistabu, atkal mazā, šaurā gaņģī, no turienes pa stikla durvīm un platāmtrepēm pils otrā stāvā. Diviem tumšiem kambariem izskrējuse cauri; viņadzirdēja, ka trepju durvis no jauna dārdēdamas aizkrita: viņš viņai tiešāmdzinās pakaļ! Kristīnei tā bija, it kā viņai mati celtos stāvu. Gandrīz vairsnesamanīdamās, viņa drāzās tāļāk, Edgara roku jau it kā sajuzdama uz savapleca. Caur viesu istabu, caur otru viesu istabu, vecās bibliotēkas istabu,guvernantes istabu, baroneses istabā... te bēgšanai bija gals. Šai istabai bijatikai vienai durvju. Lai gan sen vairs neapdzīvota, tā tomēr vēl stāvēja tāpatierīkota kā vecos laikos. Te bija rakstāms galdiņš, ar zilu drēbi pārvilktstualetes galds, zilas mēbeles, ar zilu atlasu segu pārklāta gulta. Kristīnepaslēpās aiz gultas, tad aiz tualetes pārvelkamā - un tad viņai iešāvās prātāaizslēgt vai aizbultēt durvis. Ar vienu rāvienu viņa bija pie durvīm - parvēlu, Edgars tās jau vēra vaļā. Ar pārcilvēcisku spēku Kristīne tās mēģinājaaizturēt, bet durvis pamazām atdarījās, un Edgars pa tām iestūma kreiso kāju untad ienāca istabā. Iekliegdamās Kristīne atsitās no durvīm nost, norāva nogultas zilo segu un turēja to sev priekšā.
«Nenāc! Nenāc! Ko tu gribi?»
Atlasa sega ieskrēja istabas vidū un sacēla, zemē nokrizdama, putekļu dūmus,divas sarkanas liesmas apvijās ap Kristīnes augumu, un viņa juta savu galvupiespiestu pie Edgara krūts.
«Edgar!... Palīgā! Palīgā!» Kristīne kliedza visā galvā.
Puisis aiznesa Kristīni uz atzveltnes krēslu un nosēdās tajā ar viņu kā ar mazubērnu.
«Nekliedz! Neviens mūs nedzird. Istabai ir dubulti logi.»
«Laid mani vaļā!»
«Vaļā laist! Tevi!»
«Palīgā! Palīgā!»
«Jo vairāk tu kliegsi, jo ilgāk tevi šitā turēšu. Kliedz! Kliedz!»
Kristīne sāka raudāt.
«Laid jel vaļā!»
«Es tev saku: kliedz!» Edgars atbildēja un smējās.
«Ak tu... ak tu... tu!... Edgar!»
Pēdīgi viņa apklusa. Viņa skatījās istabas griestos un klausījās, cik vareniEdgara sirds pukstēja. Viņa sajuta, ka viņš viņas ģīmi nolūkojās.
«Tā!» viņš pēc brīža sacīja. «Pagriez tagad acis pret mani.»
Viņa balss, kurā līdz šim aizturēta drebēšana bija bijuse sadzirdama, skanējagluži mierīgi, un Kristīne ieskatījās viņam acīs.
«Tā... tagad es tevi sodīšu.»
Un gluži lēnām viņš nolieca galvu un uzspieda garu, sirsnīgu skūpstu uz viņaslūpām.
Tad viņš viņas rokas palaida vajā un sacīja: «Nu - ja nu zilo deķi gultai atkalgribi uzklāt, tad klāj.»
Bet Kristīne nekustējās. Tāpat kā dažreiz viens vienīgs spējš pērkoņa spēriensizlīdzina dabā sakrāto spēku un pretspēku sastrēgumu, tā Edgara skūpsts piepešibija izklīdinājis visas viņas bailes. No pārmērīgā uztraukuma nekas nebijapalicis pāri kā tikai sapņains slābanums. Kristīnei tā bija, it kā viņa nokādas spiedošas nastas būtu atsvabināta, it kā viņas iekšienē uzreiz būtukļuvis gaišs. Laimīgi smaidīdama un lēnām viņa pacēla roku un uzlika to Edgaramuz pleca.
«Tātad tu man piedod?... Par tiesu?» viņa čukstēja.
Viņi skatījās brīdi viens otram acīs, un Edgars vēl reizi noliecās pār viņasģīmi.
Tad viņi piecēlās un atstāja zilo istabu. Sega palika tāpat uz grīdas.
Lejā nokļuvuši, abi saskatījās. Edgars Kristīni apņēma ap vidu, un tā viņinogāja līdz zālei.
«Pastaigāsimies šitā pa zāli,» puisis sacīja, un abi staigāja pa lielo, greznoistabu, pameta, garām iedami, pa mirkļam milzīgajos spieģeļos pie sienām unsmaidīja. Un saule spīdēja tik gaiši pa logiem iekšā, un ārā bija tik zaļš unvisapkārt tik kluss, tik kluss.
«Es sapņoju,» sacīja Kristīne.
Edgars viņu noveda pie plīša pārvilkta sēdekļa, kura priekšā uz parketa grīdasbija izklāta tīģera āda. Abi nosēdās. Edgars kavējās ar mazu matu sprodziņu pieKristīnes auss.
«Kad barons mūs šitā redzētu!» viņš sacīja, plikās kājas pa tīģera ādubružādams.
«Kas tad būtu? Laikam viņš mūs aizdzītu,» Kristīne jautri piemetināja.
«Laikam.»
Tad brīdi valdīja klusums.
«Kur tad mēs ietu?»
«Hm! Kur?... Kaut kur... Trakas lietas, trakas lietas... kas tas būs parlērumu, kad dzirdēs, ka es...»
Edgars nenobeidza, bet iejautājās īsi, it kā par to jau sen būtu runāts:
«Kad iesim pie mācītāja?»
Pār Kristīnes vaigu pārvilkās it kā ēna.
«Pie mācītāja?... Par to jārunā ar māti.»
«Iešu tūliņ un runāšu.»
«Nē, lai paliek vēl. Runāsim vakarā ar viņu...»
«Kādēļ?»
«Viņa raudās,» Kristīne lēnām sacīja un skatījās kroņa lukturī, kura fasētiestikla apkārumi, lai gan no pilniem saules stariem neķerti, tomēr daudzkrāsainivizuļoja. «Viņa raudās... Un es tagad esmu tik laimīga!»
abas iegāja skolā.

* * *

Bet vešeriene neraudāja vis. Paredzētai nenovēršamai nelaimeinav vairs jaunu šautru, ar kuriem tā patiešām uzbrukdama varētu ievainot. Viņasrūgtums jau iepriekš izbaudīts, un cilvēks to tādēļ saņem gandrīz kā kaut koaprastu. Tā arī notika pie Kristīnes mātes. Viņa jau agrāk tik daudz bijaraudājuse, ka tagad, meitas nodomu dzirdot, viņas acis palika sausas. Visiemtrim mazajā istabiņā sēdot, viņa tikai atkārtoja, ko viņa Kristīnei vienā unotrā reizē brīdinādama bija sacījuse, un piemetināja, ka viņas vienīgā meita nuapprecēšoties bez mātes atļaujas, jo tās viņa nevarot dot.
«Tad jūsu priekšā, mamm, esmu gan tāds slikts suns?» Edgars sacīja.
«Ak Edgar, es tagad nedomāju par tavu sliktumu. Es tikai domāju par to, ka jūsabi tiksiet nelaimīgi un Kristīne vairāk par tevi.»
«Bet, mamm, mamm,» Kristīne čukstēja, «Edgars labosies. Viņš jau vairs navtāds, kāds bija.»
«Tā nav nekāda labošanās, kad cilvēks aiz lielas sirds labojas. Viņš cita nekāšai laikā nav rādījis kā savu lielo sirdi, savu biezo galvu. Tāda jau viņambija kā puikam.»
«Bet kad es nu par tiesu labojos? Kad Kristīne mani labo?»
«Es arī reiz biju tāda labotāja.»
«Visi cilvēki tak nav vienādi,» Edgars piebilda.
«Ko tur nu veltīgi runāt,» māte atteica. «Jūs domājiet tā, es domāju citādi.Jūs ticiet, es zinu.»
«Mamma tā runā, it kā no laika gala vēl neviens cilvēks nebūtu grozījies,»Edgars parūgti sacīja. «Zināms, es jau nedrīkstu jaunoties, i es viņas vietāgribētu labāk bagātu znotu nekā tādu plikadīdu, kāds es esmu. Bet tagadnevajaga par sliktumu vien runāt, bet par nabadzību arī.»
«Vai tu arī man gribēsi pārmest, ka man Kristīni Akmentiņam patiktos pārdot!»vešeriene iesaucās. «Vai tad Akmentiņš nav tāds cilvēks, kuru meita var vēlētvēlēties par vīru! Tev ir labi, tev ir nelabi tikumi. Akmentiņam ir tikai labivien. Paliec tu tāds kā Akmentiņš un tad nāc un prasi Kristīni, dzirdēsi, kotad tev sacīšu.»
Uz šiem vārdiem puisis nezināja nekā, ko atbildēt, bet kodīja sajucis lūpu.Kristīne skatījās grīdā un pacēla tad acis pret Edgaru it kā uzaicinājumā. Mātepiegāja pie loga, atvēra to, palūkojās ārā un aizvēra logu atkal ar troksnicieti.
«Jā, paliec tu tāds,» viņa turpināja. «Dzīvo vienu gadu tik godīgi kā Akmentiņšun nāc tad atkal un prasi Kristīnes. Dzirdēsi, vai tad ko par nabadzību runāšu.Vēl diezgan jauni abi esiet. Vēl ar precēšanos nav jāsteidzas. Vari vēlpapriekšu savus vārdus parādīt darbos.»
«Un tad tu man Kristīnes neliegsi?»
«Es pate būšu skubinātāja, ka jātaisa kāzas.»
Edgars uzlēca stāvu. Stingra apņemšanās spīdēja viņa acīs.
«Labi. Lai notiek. Varam arī vēl gaidīt, Kristīn. Vesela gada jau mamma nemaznegribēs. Līdz nākamiem Jurģiem, mamm? Ko?... Apsolos līdz Jurģiem tā dzīvot,ka tev pa mani nebūs jāsūrojas.»
«Bet ja nu tu tomēr neturi vārda?»
«Tad... tad... es nezinu...»
«Tad Kristīnei jāprecē Akmentiņš,» vešeriene stingri noteica un nobraucījapriekšautu cieti ar roku.
«Mamm!» Kristīne iesaucās.
«Jā, lai paliek tā!» Edgars paceltā balsī runāja. «Ja es tagad negrozos, tad tutiešām būtu muļķe, Akmentiņu pamezdama un mani ņemdama... Bet saieties mēs takdrīkstēsim? Es tak drīkstēšu pa reizei šurp atnākt?»
«To tu varēsi darīt.»
Edgars brīdi stāvēja klusu, tad viņš tuvojās vešerienei, it kā pateicībāgribēdams satvert viņas roku. Bet, neparadis savu jūtu izvērst uz āru, tasatkal apstājās, nomurmināja paviegli: «Labi, labi, lai paliek tā,» - un atstājaistabiņu.

* * *

Vairāk nekā divi mēneši bija pagājuši. Pa Alaines dārziemstaigāja krievi, āboļus noņemdami un apsargādami, barona mājas balkona priekšālepojās asteres ar savām raibām, spilgtām krāsām. Muižas ikdienas gaitā gandrīznekas nebija grozījies. Tikai muižas kunga ķēkša Ede bija aizgājuse. Viņa savāgodā bija jutusēs nepiedodami aizskarta, kad cienīgmāte piena moderes Paulambija aizlieguse vakaros atnākt uz muižas kunga māju. Viņas vietā muižas kungsbija atvedis no Rīgas jaunu, glītu skuķi, kura Paulam tūliņ pirmajā nedēļāstopu salta ūdens bija ielējuse acīs. Lai gan Pauls nebūt nebija skaists, tadtomēr šāds darbs, muižas kunga ķēķī līdz šim nedzirdēts, Minnai ienesa godīgasun stingras meitenes slavu. Izpētīdams, vai šī slava pelnīta, kučiers nāca pieatzīšanas, ka tai bija gan patiesība par pamatu, tāpat kā valodām par Edgaru,kurš tagad bija pavisam pārvērties. Divu mēnešu laikā viņš tikai pusrubli vienbija notērējis un gulēja katru nakti mājā. Un nīdin viņš arī vairs katra niekadēļ nenīdās, tā ka ar viņu gluži labi varēja satikt. Zināms, rūgtums pret viņunedz kučiera, nedz sulaiņa sirdī pilnīgi nebija izzudis, it īpaši vēl, kad abipamanīja, ka Edgars šad un tad aizgāja uz vešerienes istabiņu. Bet, redzēdami,ka tie Kristīnes labpatikšanu tikpat nekad neiemantos, viņi pamazām no viņasatsala. Edgara saiešanās ar Kristīni viņiem kļuva vienaldzīga, un viņu uzmanībapiegriezās citiem muižas skuķiem.
Izdzirdis no kučiera par Minnu, arī Vīskrelis tai mēģināja pieglausties, bet near lielākiem panākumiem kā viņa biedrs.
Tā viņš kādā vakarā, no Minnas atkal strupi aizraidīts projām, ienāca kučieraistabā, kur Edgars viens pats sēdēja pie galda un lasīja avīzi. Vīskreliskučieram bija gribējis izstāstīt savas errastības, bet, neatrazdams viņu mājāun gatavs uz izrunāšanos, viņš bildināja Edgaru.
«Kur tad šis?» viņš vaicāja.
«Vai jājūdz? Vai barons vēl kur brauks?»
«Nē, es tikai tāpat vien prasu.»
«Viņš teicās drīz būt klāt,» Edgars atbildēja. «Tādēļ es arī staļļa vēlneaizslēdzu.»
Vīskrelis apsēdās.
«Pie jums jau nu tagad, kā liekas, apgriezta pasaule. Tu dzīvo pa māju, unbārdainais iet uz nedarbiem.»
«Tev gan tas nepatīk?» Edgars nelaipni atcirta pretim. «Agrāk bija labāk, tadtev vairāk bija citiem ko stāstīt.»
«Kāds tu agrāk pret mani biji, tikpat prasts es biju pret tevi. Kā mežā sauci,tā atskanēja. Redzēsi, tagad mums satiks citādi. Tagad tu esi cits puika.»
«Kāds tad jau nu esmu!» Edgars iesaucās, kuram šī cilvēka priekšā sava tagadējāmērenība gandrīz izlikās kā slēpjama vājība. «Kas jau biju, tas esmu!»
«Nu, nu! Pat barons par tevi šodien nobrīnējās.»
«Ej nu!» Edgars sacīja un nolaida avīzi.
«Skāde, ka tu tāds pirms Jurģiem neesot bijis. Tad, tevi būtot ielicis parkučieru, viņš sacīja,» Vīskrelis turpināja un nemeloja, jo barons kučieru gancienīja kā zirgu kopēju, bet kā braucēju nebūt ne.
«Nu, šitā jau arī vēl nekas nekait,» Edgars atbildēja.
«Tiesa gan, bet tomēr viena lieta... staļļa puisis nedrīkst precēties.»
«Kas par to!»
«Tā?»
«Ko? Vai tad es gribu?»
«Nu -laikam, nu laikam!»
«Skaties! Kurā avīzē tad tādas ziņas stāv?»
«Veci ļaudis saka, ja kāds cilvēks atmetot vecos ieradumus, tad tas vai nu drīzimirstot, vai apprecoties.»
«Nu tad es laikam drīzi miršu.»
«Kā puisis,» sulainis pielika. «Un celsies kā laimīgs jauns vīrs augšā. Jāgan!»
«Ak, nemuldi nu, ej nu projām, jāiet gulēt,» Edgars atteica.
«Ahā, vai, mani projām dzīdams, bīsties, ka prasīšu, kā viņu sauc?» Vīskrelissmējās.
«Un tu laikam domājies viņas vārdu jau zinot?» Edgars saīdzis jautāja.
«Pasargi tētīt! Tev tik daudz bijušas, ka es tur nekā nevaru zināt. Tikai uz tovaru zvērēt: par Minnu viņu nesauc.»
«Minnu? Kas par Minnu?»
«Redz, redz, - galva viņam no tās vienas vienīgās tik pilna, ka i vairs nezina,kā muižas smukāko jaunkundzi sauc. Es runāju par muižas kunga Minnu.»
«Ak par to,» Edgars vienaldzīgi sacīja un atlaidās gultā.
«Traks skuķis!» sulainis iesildams turpināja. «Maz sātans, es tev saku.»
«Tā.»
«Jā, ko domā... bet lai paliek, es redzu, tev sāk nākt miegs.»
«Nenāk vis vēl, stāsti vien,» Edgars atbildēja žāvādamies.
«Nu jā... ko domā... man... ar īsiem vārdiem sakot, gandrīz tāpat ar viņuizgāja kā Paulam. Zini, Paulam...»
«Jā.»
«Kauns gluži stāstīt... Cauru nedēļu ap viņu tiku lodājis un beigās tikko arveselām acīm spruku bēgt. Gatavs kaķis!»
Edgars pasmējās un pastaipījās omulīgi. Šāda nepanākuma viņš nekad nebijpiedzīvojis...
«Tu smejies! Tu gan laikam domā, ka tev labāk izietu,» Vīskrelis iesaucās.
«Zināms,» Edgars atbildēja strupi.
«Nu, nu, lielība naudas nemaksā.»
«Kas tur niekus ko lielīties! Kas nu tādas pilsētnieces nepazīst! Tikai jāmākapieties.»
«Vai tad nu to vēl neesmu izmācījies! Bet pie šitās Minnas...»
«Ak, nieki, blēņas!»
«Nu tad palūko!»
«Lai tev atkal pie pusdienas galda par manām ādas biksēm būtu ko stāstīt,»Edgars sacīja.
«Es jau teicu, kāds tu pret mani biji, tāds es biju pret tevi,» sulainisatbildēja. «Ja tu būtu gribējis, mēs jau sen būtu draugi.»
«Esi tu arī izkāsies pēc manas draudzības!» Edgars zobojās. «Runā, par ko nesapnī nav iedomājis! Ej nu gulēt!»
«Lubraks!» sulainis vienaldzīgi noņurdēja un atstāja istabu.
Edgars palika sēdam un uzsāka atkal savu avīzi lasīt. Kad pulkstenis nositavienpadsmit un viņš apmiegojies jau gribēja iet un stalli slēgt cieti, āradurvju zvaniņš noskanēja. Edgars piecēlās, izgāja stallī un ieraudzīja kučieru.Saviebies viņš Edgaram aizgāja garām, pēdējais aizslēdza stalli un nodzēsa piesienas piekārto lampiņu. Atkal istabā iegājis, viņš kučieru redzēja gultāatsēdušos, pazvilu, ar muguru pie sienas, un stīvi durvīs lūkojamies.
«Nu, kas tad tev lēcies?» Edgars vaicāja, kučierā brīdi noskatījies.
Kučiers nesacīja nekā, piecēlās un sāka noģērbties.
«Fui!» viņš tad izsaucās un nospļāvās.
«Nu kas tad? Kas tad?»
«Vai esi kādreiz no kāda skuķa dabūjis pa ausi, kad viņu gribēji bučot?»kučiers prasīja.
Edgars sarāvās.
«Kas tad bija?»
«Tad tu zinātu, kā man tagad ap dūšu!»
«Vai šitā? No kuras tad...»
«Ak - lai jods viņas visas!...»
Ar to kučiers apgūlās, ietina galvu segā un nesacīja vairāk ne vārda.
Nodzēsis lampu un arī ielicies gultā, Edgars vēl labu brīdi palika nomodā.Tātad Kristīne vien nebija tāda, arī šī Minna bija tikpat stingra. Kura gankučieru bija situse? Kas cita kā Minna... Nezin kāda viņa izskatījās?... Vairākreižu viņa stallī bija bijuse, likdama muižas kungam aizjūgt zirgu, bet vienupašu reizi viņa ar Edgaru bija runājuse, un to pašu reizi viņš bija mazgājiesun viņai ne acu neuzmetis... Neglīta, zināms, viņa nevarēja būt, citādisulainis viņai nebūtu mēģinājis tuvoties. Tas ar neglītām nenodevās, tā kākučiers, vai agrāk viņš pats...
Nākamā rītā zirgus pucējot, Edgars nevarēja nociesties, neprasījis, kas tā tādabijuse, kura kučieru vakar tā sakaitinājuse.
«Kas tā nu bija?» kučiers saskābis atkārtoja. «Es biju muižas kunga mājā... turtā jaunā ķēkša... es tev saku: pūce!»
«Smuka?»
«Prasa, kā neredzējis!»
«Neesmu viņā par tiesu vēl lāgā ieskatījies.»
«Tu jau nu gan tagad dzīvo kā pa miegu,» kučiers atteica. «Na - smukāka ir partavu.»
«Par kuru manu?»
«Par to tur pretim... aiz sētas... Smukāka ir. Tāda pamaza, ar brūnām acīm unnogrieztiem matiem... izskatās kā puika.»
«Hm,» Edgars norūca un pucēja savu zirgu tālāk: Viņa gara acu priekšā parādījāsmazs skuķis ar brūnganiem, sārtiem vaigiem, skaistām, rožainām austiņām, kurāssudraba auskari spīdēja, un mazām, drusku netīrām, bet mīkstām rociņām...Margita! Veselu gadu viņa viņam Poļos bija bijuse uzticama.
«Hm!» Edgars vēlreiz izgrūda. «Jā, jā... Ar nogrieztiem, brūniem matiem?»
«Jā,» kučiers atbildēja un pielika pēc brīža: «Vai zini ko?»
«Nu?»
«Tev ar šito Minnu jāiepazīstas.»
«Man? Par ko man?»
«Nu, tu tak še visā muižā esi tas zilcerīgākais. Atmaksā tu viņai par to pliķi.Es došu divi duči alus uz tiem priekiem!»
Edgara acis iesvilās. Bet tikai uz acumirkli. Tad viņš mierīgi atbildēja:
«E, ko tur - es esmu iztrakojies.»
Kučiers paskatījās Edgarā no sāniem un pasmīnēja saldeni un labsirdīgi.
«Oho, oho! Vai jau pirms kāzām zem tupeles? Skaties, skaties, kas to no Edgarabija sagaidījis!»
«Zem tupeles? Pirms kāzām? Runā kā nesamanīgs!» Edgars iesaucās.
«Vai nu tu man iesi patiesību stāstīt! Tev jau šitā jārunā vien ir,» kučiersatteica. «Man jāpietiek ar to, ko redzu... Teicami, Edgar, teicami... labilabi... Tikai ... zināms... šāds joks jau nu jūsu laimes neizputinātu vis. Vēljau neesiet saprecējušies. Pats vienmēr esi teicis, ka šādas lietas puišamnedara raižu... Bet lai paliek arī, lai paliek labāk.»
Ar šiem vārdiem saruna apklusa, bet ne tā caur viņu Edgarā pamodinātās pagātnesatmiņas... «Nezin kā mazajai Margitai ar savu Donātu gāja? Vai Minna tiešāmviņai varēja līdzināties? Vai viņa tikpat pārgalvīgi smējās kā Margita? Ak, tielaiki... Jāieskatās tak tai Minnā bija.»
Bet tai dienā tas Edgaram neizdevās un otrā, trešā arī vēl ne. Bez iemesla viņšuz muižas kunga māju negribēja iet, un viņai atkal negadījās atnākt uz stalli.Viņa ziņkārība auga. Pat Kristīnes klātbūtnē viņa tam iekrita prātā. Viņšerrojās par to bet notikt tas notika. Bez tam viņā bija kaut kas pamodies, koviņš jau bija domājies pārvarējis un apspiedis. Pret mātes gribu KristīneEdgaram divatā atļāva sevi skūpstīt un sēdēja viņam līdzās, viņa rokaiatļaudama gulēt uz sava pleca. Bet nu Edgaram izlikās, it kā tas nebūtu nekas,ka viņam Kristīne vai visu ļaužu priekšā cieti cieti būtu jāspiež pie krūts unatkal un atkal jāapkampj. Viņa acis liesmoja, viņā noskatoties, un viņaskūpstos bija uguns, no kuras Kristīne nodrebēja. Kādā pavakarē viņš paieradumam ienāca mazajā istabiņā un, redzēdams Kristīni vienu, apcirta viņairokas ap kaklu un iečukstēja tai kaut ko ausī.
«Edgar!» Kristīne norādama iesaucās un atsvabinājās no viņa rokām. «Ej tu?»
Edgars atspiedās pret loga plauktu un cieta brīdi klusu.
«Vai tu esi dusmīga?» viņš tad mīksti prasīja.
«Dusmīga? Nē.»
Atkal brīdi klusējis, viņš padeva laipnu labvakaru un aizgāja.
Viņš bija bēdīgs. Viņš mīļoja Kristīni tik neizsakāmi, un viņa viņu norāja.Viņš viņai bija uzticams, un viņa... viņa bija tik salta. Visa viņa būtnekvēloja, un viņa to nesaprata... Karstās mokās viņš klejoja pa parku apkārt unnokļuva pēdīgi augļu dārza tuvumā. Caurai stirtai līdzīgā salmu būdā spīdējauguns. Tumši pelēks stāvs locījās ap gaišu āboļu kaudzi... Viņa viņam bijaiedevuse skaistu, lielu ābolu, un par to viņš viņu pirmo reizi bija nobučojis.Un viņa nemaz par to nebija ļaunojusēs... Sasodīts sievietis, jau atkal viņamšī Margita ienāca prātā! Edgars griezās atpakaļ un gāja ātrāk, it kā gribēdamsšīm atmiņām izbēgt. Viņš uzgāja uz upes krasta, devās uz veco pils drupu pusi,soļoja atpakaļ un klīda atkal pa parku. Zems gobas zars viņam piedūrās piepieres, atraudams cepuri atpakaļ, un tas viņam atkal atgādināja Margitu. Viņareiz priekš niecīga ievainojuma viņa pierē bija saslapinājuse veselu palagu unviņam to uzlikuse uz galvas. Tik jocīga viņa bij bijuse. Kristīne tādu jautrumuļķību neprata taisīt... Bet to tiesu viņa bija daudz daudz skaistāka unlabāka par šo mazo sātanu... Ak, ko tas viss līdzēja! Margita tomēr pret viņunekad tik stingra nebija bijuse. Kad viņi te Alainē atkal satiktos? Kad nejaušsgadījums viņu šurp būtu atvedis? Kad Minna būtu Margita?... Ak, blēņas, kasviņam tik muļķiskas domas sacēla galvā? Kāpēc viņam prāti atkal un atkalpagriezās šai Minnai! Viņam viņa bija jāredz - vēl šovakar, lai reiz būtumiers... Un viņš sāka iet uz muižas kunga mājas pusi.
Piepeši viņš apstājās. Maza klajuma malā viņš ieraudzīja beņķi, uz kura viņšvasaras sākumā kopā ar Kristīni bij sēdējis un sarunājies. Viņš dzīvi atminējāsto ārprātīgo dusmu un žēlabu, kad Kristīne viņu bij atstājuse vienu. Viņštoreiz sevī bija zvērējis viņu iegūt vai nogalināties, un nu - nu viņš bijaceļā uz citu! Kā rautin parauts viņš apcirtās, iegriezās citā celiņā un gāja uzstalli. Pie dārza vārtiem, pa kuriem uz dārznieka māju staigāja, viņam iekritaprātā no jauna iegriezties pie Kristīnes, bet «Edgar, ej tu!» viņam atskanējaausīs un kā vēsa strāva pārlaidās pār viņa iekaisušo gribu. Ar sakniebtām lūpāmviņš iegāja stallī un atrada kučiera istabā Vīskreli un kučieru kārtisspēlējam.
Viens no viņiem ievaicājās, kur Edgars bijis.
«Biju... tāpat...» Edgars īsi atbildēja un apsēdās.
Kučiers paskatījās uzmanīgi puiša ģīmī.
«Tāpat?... Un acis zib kā ka kam, un ģīmis notvīcis kā malkas nesējam! Tāpatgan!»
«Un, kad es teikšu, kur es biju, tad tak neticēsi: biju parkā.»
«Viens pats?»
«Jā.»
«Melis.»
«Es jau sacīju, ka neticēsi... Bet dod man arī kārtis, es spēlēšu līdz.»
Viņš pievirzījās tuvāk pie galda klāt un pabīdīja savas kājas zem tā. Pie tamieskanējās pudeles.
«Kas tās tur?...» Edgars prasīja.
«Zaglis jau nu ne,» kučiers smiedamies atbildēja. «Ja gribi kādu glāzi iemest,tad ej aizslēdz staļļa durvis.»
Nebija pirmā reize, kad kučiera istabā omulīgi tapa uzdzīvots, lai gan tas ilginebija noticis. Edgars izgāja stallī, aizslēdza to un nopūta staļļa lampu.
«Nu tad raun tūliņ kādu vaļā,» viņš sacīja, atkal atgriezies atpakaļ. Viņa mutebija sausa, glāze alus tagad derēja.
Visi trīs dzēra, spēlēja uz savu trumpu un dzēra atkar. Kad jau pusducis bijatukšs, kučiers sacīja uz Edgaru:
«Un tad tu par tiesu šovakar nebiji tur?»
«Kur?... Ak tā - tur! Nē.»
«Un neiesi arī?»
«Laikam.»
«Par ko jūs runājiet?» sulainis vaicāja.
«Par Minnu,» Edgars dikti atbildēja.
«Ā - un šis vēlas, lai viņa tev pirkstus saver durvīs,» Vīskrelis smējās.«Negrib, pagāns, laikam vienīgais būt tas apskādētais.»
«Un to prieku neviens lai nevildās,» Edgars lielīgi atteica. «Mani pirkstipaliek vienmēr veseli.»
Viņi spēlēja tāļāk, dzēra, un, kad trīspadsmitā pudele bija tukša, tad galdaapakša arī bija tukša.
«Vai vairāk nav?» Edgars prasīja.
«Nē,» kučiers atbildēja. «Par rubli «Maskavā» vairāk nedod kā trīspadsmit.»
«Tas tikai bija iekārdināšanai!» Edgars izsaucās, ne iereibies, bet labi jautrskļuvis. «Ē, vajadzētu atkal reiz labi izskalot rīkli! Es jau tagad dien nodienas esmu gājis kā zirgs gar aploka sētu, meklēdams, vai kaut kur nevarētutikt pāri. Ā... iztrakoties... tā labi brangi! Tur Poļos bija tāds mazs skuķis,ar to man labi satika. Šitādās reizēs mēs viens otram manā istabā tikām sviedāmar spilveniem, deķi, palagu, zeķēm, kamēr abi aiz smiekliem piekusām, un viņamanās rokās aizmiga... Ē, kas ir, aiziesim uz «Maskavu».»
«Es varu iet,» kučiers sacīja.
Sulainis paskatījās pulkstenā.
«Arī es uz kādu brīdi varu aiziet.»
Viņi atstāja stalli, kuru kučiers aizslēdza, un aizgāja roku rokās pa ceļu.Muižas kunga māju ieraugot, Edgaram atkal iekrita prātā Margita, un vēlēšanāsvēl šovakar redzēt Minnu viņā pamodās ar divkārtēju spēku.
Tuvāk nākdami, viņi pamanīja, ka meitu istabā bija vēl uguns.
«Iesim pie šām,» Edgars uzreiz sacīja. «Pēc jūsu stāstiem, šī Minna līdzināsmanam poļu skuķam. Es gribētu redzēt: vai tā ir?»
«Ko nu mēs visi trīs... ja tu labvakaru vien gribi padot, tad mēs pagaidīsimšepat ārā,» kučiers runāja, drusku saviebies.
«Nu labi, pagaidiet arī. Es tūliņ būšu atpakaļ.»
Viņš piegāja pie durvīm, kuras veda uz ķēķi un uz meitu istabu, atrada tās vēlneaizbultētas un nozuda aiz tām.
«Nu, un mēs?» sulainis pēc brītiņa vaicāja. «Vai iesim arī iekšā vai uz krogu?Iznākam viņa tikpat tik ātri nesagaidīsim.»
«Iet vien uz krogu,» kučiers atbildēja un pielika zīmīgi: «Ja viņš mums netikspriekšā, tad tas mūs gan vēl panāks.»
Un abi aizgāja.

* * *

Dienas sešas vēlāk Kristīnei pie vakara piķiera mazais dēlsienesa vēstuli.
«Kas tev to iedeva?» viņa vaicāja neskaidrā, ar zīmuli rakstītā adresēpaskatījusēs.
«Tēvs lika atnest,» puika atbildēja. «Viens viņam to lejā krogā, iedevis.»
Mazais aizgāja. Kristīne apskatīja rakstu, kas izlikās Vīskreļa rokrakstamlīdzīgs, atplēsa kuvēru, izlasīja zīmīti, kad tajā atradās, un saplēsa to.
Divas dienas pēc tam viņa atkal saņēma tādu pašu vēstuli. Šoreiz viņai toiedeva vecais Mikus, kas no lielkunga dabūja žēlastības maizi un ik dienasmuižas pastu no tuvās dzelzceļa stacijas atnesa un turp nonesa.
Arī šo vēstuli Kristīne saplēsa.
Ceturto vēstuli saņēmuse, viņa ilgāk nevarēja savaldīties. «Pēc pulkstenpusdeviņiem,» kā vēstulēs bija ziņots, viņa vakarā apmetās lakatu ap pleciem unizgāja ārā. Viņa piegāja pie kučiera istabas loga un redzēja zem īsā logaaizlaižamā uz galda kučiera rokas un tajās kādu grāmatu. Abas gultas bijatukšas. Ar dziļu elpas vilcienu viņa atkāpās no loga. Edgara nebija mājās,tātad viņš varēja būt tur... Viņa gāja tāļāk. Muižas kunga mājai tuvojaties,viņas kakls aizžņaudzās aiz uztraukuma... Tas nevarēja būt!... Meitu istabaslogs bija aizklāts ar pelēku gardīni. Ne pa šaurāko šķirbiņu nevarējaieskatīties istabā. Kristīne klausījās. Bet viņa nedzirdēja nekā cita kāšnākoņu ausīs un savas pašas sirds pārmērīgo pukstēšanu... «Te!... Skaļi,jautri smiekli... dziļa vīrieša balss... vai tā bij Edgara?... Nē, tā nebij!...Tā bij... nē!...» Kristīne drebēja.
Viņai bij jāredz, kas tas tāds bij.
Klusiem soļiem kā zagle viņa ielīda mājā un taustīja pēc meitu istabas durvīm.Viņa še vēl nekad nebij bijuse. Neaprakstāms riebums viņu sagrāba. Bet viņataustīja tāļāk un atvēra tad pēkšņi durvis vaļā.
Uz galda dega lampiņa. Netāļu no krāsns sēdēja skuķis ar īsiem, brūniem matiemun brūnganiem, rožainiem vaigiem. Edgars viņai pretim, ačgārni, ar krēslaatzveltni sev priekšā, vienu roku uz krēsla atzveltnes, otru pie skuķa auss,kurā sudraba auskars spīdēja.

* * *

«Mamm,» Kristīne sacīja, atkal ienākuse istabiņā un nomezdamalakatu uz krēsla, «vai tu domā, ka Akmentiņš mani vēl ņemtu?»
Vešeriene, kura ar kaut kādu lāpāmo darbu bija nopūlējusēs, nolaida rokasklēpī.
«Kas? Kas?» viņa izsaucās sabijusēs.
«Es prasu, vai tu domā, ka tagad Akmentiņš mani vēl ņemtu?» Kristīne atkārtojatādā pašā cietā, neskanīgā balsī.
«Kas tad nu noticis! Kristīn! Kāda tu izskaties! Kur tu biji? Stāsti! VaiEdgars?....Vai viņš atkal?...» Māte stomījās un piecēlās.
«Neprasi, kas noticis. Mamm, tev taisnība: Edgars ir nekrietns, nelabojamscilvēks. No šī acumirkļa viss ir beigts: Es iešu pie Akmentiņa.»
Vešeriene gluži apjuka. Viņas lielākā vēlēšanās bij bijuse šos vārdus dzirdētno Kristīnes mutes, viņa klusībā bij cerējuse līdz šim acumirkļam, ka Kristīnesprāts pēdīgi tak vēl grozīsies un viņa Edgaru atstās, un nu, kad tas notika,viņa nezināja, ko teikt. Viņa sajuta, ka Kristīne bija nāvīgi ievainota, unviņas mātes sirds saspiedās sāpēs līdzi.
«Kas tad noticis?» viņa čukstēja bailēs. «Stāsti jel!»
«Tātad tu domā, viņš neņems?» Kristīne runāja, it kā mātes vārdus nemaznedzirdējuse.
«Ak, kas nu par neņemšanu, par ko tad neņems! Cik ilgi atpakaļ tad ir, ka vēlše bija! Un, kad ar mani tiekas, tad nemaz nevaru tikt vaļā,» vešeriene runāja,neturēdama par vajadzīgu piezīmēt, ka arī viņa allaž pret Akmentiņu visailaipni bija izturējusēs. «Bet kā tad tik pēkšņi - -»
«Nu tad ej, mamm, un atnes no Asta madāmas papīru un spalvu, un tinti, es viņamtūliņ rakstīšu.»
«Tūliņ? Šovakar?... Kristīn, nesteidzies nu tā. Rakstīsi rītā, kad drusku būsiapmierinājusēs.»
«Ja tu gribi, lai viņu precēju, tad ej. Rītā jau varbūt būšu citādākapdomājusēs.»
Vešeriene vilcinājās. Viņa baidījās, ka Kristīne pārsteigsies, viņa baidījās,ka viņa savu vārdu atkal atņems atpakaļ. Tad viņa aizgāja pēc rakstāmām lietām.Kad divi saprātīgi cilvēki saprecējas, tad tak viņu dzīve nekad nevarēja būttik nelaimīga, kā kad viens no tiem bij Edgars. Lai tādēļ notika, kā Kristīnegribēja.
No Asta madāmas atnākuse atpakaļ, vešeriene prasīja:
«Ko tu viņam rakstīsi?»
«Lai viņš pie manis nāk precībās.»
«To? Bet tas tak meitai... vai tas tik meitai klājas?»
«Vai tad citi vien drīkst darīt, kas neklājas!» Kristīne skarbi iesaucās,nosēdās un rakstīja:
«Līdz šim es nelikos Jūsu nodoma noprotam, tādēļ ka man bija cita cerība. Tā nupilnīgi iznīcināta, un es esmu brīva. Es esmu ar mieru kļūt par Jūsu saimnieci,ja Jūs vēl tāpat domājiet kā tad, kad šīs rindiņas vēl nebijāt lasījuši.
Kristīne Goba.»

«Šo vēstuli tu rītā aiznesīsi uz Ķezberiem,» viņa sacīja,papīru ielikdama kuvērā. «Ja viņš prasa, kad lai tas nāk, tad saki, tu domā, jodrīzāk, jo labāk. Stāsti viņam arī par Edgaru, viņš tikpat kaut ko par to lietubūs dzirdējis. Bet, lūdzama, mamm, neizpušķo nekā.»
Viņa nolika vēstuli vešerienes priekšā uz galda un apgulās.
Vešeriene noskatījās brīdi baltajā kuvērā, pacilāja to, un viņas acis pildījāsar asarām. Kad nu Kristīne tomēr kļūtu nelaimīga?... Cik bāla, cik savāda viņabija izskatījusēs, vēstuli rakstīdama... Saprecējas jau gan cilvēki bieži bezmīlestības, bez patikšanas, bet viņa bija tā izskatījusēs, it kā tā aiz naidapie Akmentiņa gribētu iet... Vai māte šādu savienošanos drīkstēja veicināt?
Nākošā rītā viņa ar Edgaru gribēja satikties. Viņa to negribēja ar Kristīnisalabināt, bet viņai tā bij, it kā tai pirms gājiena uz Ķezberiem ar viņu būtujāizrunājas. Bet Edgara nekur neredzēja, uz brokastu viņš nebij nācis.
Vešeriene saģērbās uz iešanu.
«Vai tev vēl kaut kā nav ko teikt?» viņa mīļi prasīja Kristīnei. «Vai varbūt...tai grāmatā... vai tu tur vēl kā nepieliksi?»
«Nē,» Kristīne atbildēja. «Ej vien.»
Pēc pusdienas Akmentiņš vešerieni atveda uz muižu atpakaļ. Viņš sasveicinājāsar Kristīni nedroši un kaunīgi, bet saņēmās drīzi, kad ar viņu bija atstātsviens pats. Viņš pateicās Kristīnei, ka viņa nodomājuse savu likteni savienotar viņu, un sacīja, viņš droši zinot, ka viņa viņu reiz mīļošot, jo viņš pēcviņas mīlestības dzīšoties ar visu savu spēku. Viņš izskatījās ļoti žirgts,viņa veselīgais ģīmis un viņa acis mirdzēja laimē. Ar smalkjūtību viņš pratavārdus tā likt, ka tie Kristīnei nesāpēja, bet mēģināja tomēr, lai gan ar lieluapdomību, viņai jau cik necik tuvoties. Viņš izturējās līdzīgi zēnam, kas ilgi dzenātuputniņu pēdīgi dabūjis rokā un nu nevar noturēties savā priekā, salauztosspārnus ar maigu roku nenoglaudījis.
Kristīne saņēma visusspēkus un izturējās laipni pret laipno precinieku.
Pēdīgi viņš vaicāja, kad Kristīne vēloties, lai tiktu kāzas dzertas.
Vai tas pēc trim nedēļām jau būšot iespējams?-Kristīne vaicāja pretim.
«Pilnīgi,» Akmentiņš atbildēja, un tad tika nospriests pēc trim nedēļām svinētkāzas.
Vēl tai pašā dienā Kristīne, minēdama iemeslu, baronu lūdza, lai viņu atlaižotno dienesta un pielika, ka viņa līdz kāzām gan vēloties palikt vietā, jo nekassevišķs priekš tām neesot jāsagatavo.
Barons ar to bija mierā.
Visā muižā sacēlās liela izbrīnēšanās par Kristīnes saderināšanos. Neviens parAkmentiņu nebija iedomājis.
«Viņai nu ies labi,» kučiers sacīja uz sulaini ar saldenskābu ģīmi.
«Tjā,» sulainis atbildēja. «Bet pateikties viņa mums par to nepateiksies. Kotad Edgars saka?»
Ko Edgars sacīja, to kučiers nezināja. Viņš ar viņu tā drusku bija mēģinājispajokoties par dažu ļaužu izirušām cerībām, bet bija no Edgara ar tikbriesmīgām acīm ticis uzskatīts, ka bija apklusis. Divas dienas Edgars tikaipusdienā vien uz «kalnu» aizgāja ēst, rīta un vakara reizes tāpat palaizdamsgarām. Bez vajadzības viņš nespēra ne soļa iz staļļa, gulēja stundām ar vaļējāmacīm savā gultā un staigāja tad atkal stundām stallī pa zāģa skaidu apkaisītogrīdu; nostājās pie viena vai otra loga, bungoja ar pirkstiem uz viņu drātsrestēm un staigāja no jauna pa garo stalli no viena gala uz otru, no viena galauz otru.
Ar Kristīni viņš nesatikās. Pie galda viņa nebija redzama, jo viņš ēda vai nupapriekšu vai vēlāk, un ārā viņa reiz bija apgriezusēs, Edgaru ieraudzīdamapretim nākam. No tās reizes Edgars pasteidzās viņai jau pa lielu gabalu grieztceļu.
Tā tas dzīvoja kādu laiciņu. Tad viņš iesāka dzert. Vakaru pēc vakara viņšstreipuļodams no kroga pārnāca mājā un dauzījās ap staļļa durvīm. Viņa ģīmisizkritās un dabūja melnīgsnēju plutu, lielās, zilās acis likās kļuvušas vēllielākas, un tajās zibēja gluži bīstama uguns. Daiļums un nedaiļums, kas Edgaraģīmī savrup bija mituši, likās saplūduši kopā un deva viņam sevišķu,neaprakstāmu izskatu.
Kādā dienā Asta madāma viņu pēc pusdienas iesauca savā istabā.
«Mīļo Edgar,» viņa sacīja laipni pārmetošā balsī, «man ar jums jābaras. Esdzirdu, jūs atkal stipri dzeriet.»
«Jā, madām. Es dzeru. Tiesa gan. Stipri.»
«Redziet nu! Par ko jūs tā dariet? Jūs tak tik smuki bijāt uzsākuši kārtīgidzīvot. Un nu atkal viss pagalam.»
«Nu viss pagalam. Jā, madām jums taisnība, madām. Nu atkal viss pagalam. Tādēļes dzeru.»
«Mīļo Edgar, caur to nekas nelabosies.»
«Vai es ko gribu labot? Es gribu izputēt no pasaules... noslīkt...»
Edgars dobji murmināja.
«Edgar! Edgar!» saimniece izsaucās. «Jums vien pasaulē nav bēdu! Ikkatramjācieš. Saņematies!»
«Es negribu... Esmu savu laimi saminis... tīšā prātā... es negribu...» viņšizgrūda un nokrita krēslā.
Saimniece noskatījās brīdi puiša samisušā, pārvērstā sejā, un dziļa līdzjūtībapārņēma viņas sirdi. Viņa piegāja pie Edgara un uzlika savu balto roku uz viņapleca.
«Mīļo Edgar,» viņa sacīja, «es nu tevis agrāk nelaidīšu projām, kamēr mannebūsi apsolījies vismaz uz kādu laiku to dzeršanu atkal atmest. Es zinu, tu toapsolīsi vecajai Asta mammai, kas tevi še no pašām mazām dienām redzējuseuzaugam un dzīvojam. Un, ko tu apsolīsi, - es zinu, ka tu to arī turēsi.»
Edgars pacēla acis pret laipno, no baltās batista aubītes apņemto seju.
«Vai tad jūs man vēl ticiet, madām?... Man? Edgaram?»
«Es zinu, tu neesi slikts cilvēks. To es zinu, Edgar.»
«Madām! Jūs to sakiet! Labi, tad es vairs nedzeršu.»
Un no tās dienas Edgars vairs nedzēra. Viņš gulēja atkal kā sastindzis savāgultā, staigāja pa stalli un skaitīja, cik katra loga restēm caurumiņu.
Tā tuvojās laiks, kad Kristīnei Alaine bija jāatstāj.
Īsi pirms kāzām barons aizbrauca uz Rīgu pēc jaunas istabas meitas. Pusdienupaēduši, sulainis ar kučieru aizgāja uz krogu biljardu spēlēt. Edgars, kas appusdienas laiku baronu bija aizvedis uz stanciju, ēda vēlāk un viens pats.Durvis uz Asta madāmas istabu bija aizvērtas, un viņš aiz tām dzirdējasaimnieces un Kristīnes balsis.
Madāma uzteica kaut ko un skubināja Kristīni iet uz zāli un tur kādā spogulīpaskatīties.
Kristīne pretojās.
Piepeši durvis atvērās, un viņa ienāca ēdamistabā. Viņa bija pilnīgā brūtesrotā. Smalka, balta kleite apņēma viņas stalto augumu, garš šķidrauts viņuietina no galvas līdz kājām kā miglā, un uz galvas miglainā kronī šūpojās pat pāris mirtu zariņu.Ieraudzījuse Edgaru Kristīne kā satrūkusēs uz acumirkli apstājās un tadsteigdamās izgāja ķēķī un nozuda aiz gaņģa durvīm.
Edgars viņai noskatījās pakaļ it kā kādai neticamai parādībai un nolaida tadacis. Gandrīz pie viņa kājām gulēja mirtes zariņš. Caur pēkšņo iekustēšanosviņš Kristīnei laikam no galvas bija nokritis un ar kleitas malu Edgaram tiktuvu pierausts klāt. Viņš noliecās, pacēla zariņu, nolika to savā priekšā uzgalda un skatījās viņā... Spīdošas, mazas, zaļas lapiņas, galotnēs druskugaišākas un jau apvītušas... Un smalka smalka smarša... Edgars nodrebēja. Viņšuzrāvās stāvu un saberza zariņu savos pirkstos. Tad viņš iegāja ķēķī.
Tai pašā brīdī saimniece iznāca iz savas istabas.
«Edgar!» viņa sauca.
Bet Edgars jau bija pie gaņģa durvīm, atvēra tās un nozuda aiz tām.
«Edgar!» Asta madāma atkārtoja sabijusēs un steidzās viņam pakaļ. Bet durvisjau no iekšas bija aizbultētas.
«Edgar! Edgar!»
Bet neviens viņas nedzirdēja. Edgars zibeņa ātrumā barona ēdamistabā norāvazābakus no kājām, nometa tiem līdzās savus darba svārkus un gāja uz zāli.
Durvīs viņš apstājās.
Ar muguru pret lielu spieģeli, galvu nolikuse uz plīša pārvilkto sēdekli,Kristīne bija noslīdējuse uz tīģera ādas ceļos un gulēja kā nekustēdamās. Acuno viņas nenovērsdams, Edgars stāvēja un gaidīja, kad viņa piecelsies. Pagājailgs laiks. Pēdīgi iz barona rakstāmās istabas atskanēja pulksteņa sitieni.Kristīne pietrūkās un piecēlās.
Viņas acis bija sasarkušas, lai gan viņa nebija raudājuse, un viņas ģīmīattēlojās dziļāki sirdsēsti. Bet acumirklī šis iespaids pazuda, kad viņa Edgarudurvīs pamanīja. Lepnums un nicināšana parādījās viņas vaibstos, un it kānegribot viņas rokas savilka šķidrautu cietāk kopā. Tad viņa ar paceltu galvuun stingriem soļiem gāja uz durvīm.
Bet Edgars neatkāpās, lai viņu palaistu garām. Mazliet rokas paceldams unKristīnes saltajās acīs skatīdamies, viņš sacīja:
«Kristīn!»
Klusām, drebēdamas skaņas izzuda gaisā, Kristīne apstājās. Viss sāpju,nožēlošanas, mīlestības un žēlabu pārmērs, ko cilvēka sirds spējīga sajust,savienojās šai vienā nedrošā izsaucienā:
«Kristīn!»
«Ko tu gribi?» viņa pēc brīža ar pūlēm izgrūda.
«Es nezinu...»
«Tad ej nost!»
Bet viņš nekustējās un atkārtoja tikai: «Kristīn, Kristīn...» Un tad pielika:«Kristīn, paklausies manī.»
«Ne tev man vairs kas sakāms, ne man vairs tevī jāklausās. Viss ir beigts.Laid!»
«Kristīn!... Es zinu, ka viss beigts, ka viss par vēlu. Es zinu, ka še stāvu kāsuns tavā priekšā... un tomēr... tomēr... Kristīn... Kristīn!»
Viņa balss aizrāvās, veltīgi viņš sakoda zobus, viņš sāka šņukstēt un saļima uzkrēsla pie durvīm.
Kristīne grīļojās. Viņas acis aptumšojās, un lēnām viņa aizvilkās uz logu,atspaida meklēdama.
«Ej projām!» viņa dvesa. «Ej projām! Es lūdzu!»
«Es nevaru!» Edgars atbildēja. «Man ir jārunā, citādi mani kas nožņaugs...Kristīn, tu mani gribi iegrūst ellē!»
«Es?» Kristīne iesaucās, un viņas acis iedegās liesmas.
«Es?... Pie visa tu, vienīgi tu pats esi vainīgs! Un nākt un par manižēloties!... Ak tu necilvēks!»
«Tev taisnība,» Edgars sagrauztā balsi runāja. «Es esmu pret tevi necilvēks...zvērs... velns... Bet es tevi mīļoju. Es to nevaru izteikt... Esmu pret tevi kāsuns... daru tev sirdsēstus un tomēr... Kristīn, es esmu tāds un nevaru citādsbūt.»
«To jau sen esmu sacījuse! Bet tu arī negribi! Tu nevari, tādēļ ka tu arīnegribi! Tu nevari tādēļ, ka tu nekad neesi gribējis!»
«Es esmu gribējis! Zvēru, ka šoreiz no visas sirds esmu gribējis!... Bet maniir it kā velns, kuru nevaru un nevaru nomākt. Tas mani uz galvas iegrūž purvāatpakaļ, kad jau domāju: nu esmu izbridis malā.»
«Kādēļ tu man to tagad stāsti?» Kristīne vaicāja griezīgā balsī.
«Tādēļ, ka tavā priekšā gribu atzīties, kāds esmu... Tu saki, es esot pie visavainīgs. Es esmu pie visa vainīgs. Bet to visu neesmu... ar nodomu gribējis. Esnevaru teikt, ka esmu kā bērns, kas nezina, tas ir slikti un tas ir slikti. Eszinu, kas ]auns, kas labs. Bet man uznāk tāds nelabs... tāda griba... un tadviss sajūk... aizmirstas... un tas sliktais izliekas tik labs... un es degu pēctā... un turos pretim... un iegāžos... un beigts...»
Edgars nolaida galvu. Tad viņš tādā pašā sagrauztā balsī turpināja:
«Un tad es atkal atžilbstu... Manā sirdī deg žēlabas, ka es tavu mīlestību tāvarēju apsmiet. Es prasu un prasu un domāju: «Kā tas varēja notikt?» - unnevaru to izskaidrot... Bet tu dusmojies par manu nelaimi. Tu gribi mani par tosodīt. Tīšā prātā - ne tā kā es - tu ģērbies brūtes uzvalkā, lai gan tuvēlējies, ka tā būtu tava miroņa rota... Kristīn, Kristīn, apžēlojies par maniun sevi un negrūd mūs abus postā!»
Kristīnes bālais ģīmis kļuva balts kā viņas rota. Viņa atspieda galvu pret logarāmi un čukstēja:
«Ej projām! Edgar! Ej projām! Par vēlu! Ej projām!»
Bet Edgars runāja tāļāk:
«Šodien tava sirds ir smaga tikai aiz dusmām pret mani. Parīt tai būs tāds patssmagums kā manai. Tu būsi apsolījusēs un neturēsi vārda, tev būs jādomā partavu vīru, un tu domāsi par mani... un domāsi, ka esi tikpat nekrietna kā es.Un neviena cilvēka lielīšana nelīdzēs...»
Iestenēdamās Kristīne rokas aizlika ģīmjam priekšā.
«Un tad tu dzirdēsi, kāds es būšu palicis,» Edgars runāja drebošā balsī. «Esesmu slikts cilvēks, es tev darītu raizes, bet es tevi mīļotu... mīļotu... untu mani tā vadītu, ka es pavisam nenoklīstu. Bet nu es reiz gulēšu grāvmalēskrandās, un tu man ar divjūgu aizbrauksi garām. Un tava sirds būs tik salta un netaisnapalikuse, tā pārvērtusēs, ka tu baznīcā pateiksies Dievam, ka viņš tev devisspēku izbēgt no tāda vīra un ka tu tik krietna... un... un tās būs beigas...»
«Nē, nē, nē!» Kristīne iesaucās un atvirzījās no loga nost, un žņaudza rokas.«Ko lai daru? Ko lai daru?»
Un tad tā bija, it kā kāda balss viņas sirdī pamostos un sauktu: «Mīļo!... Jatev arī pie tam jācieš, mīļo, mīļo!»
Un viņa tuvojās Edgaram.
«Nu tad lai Dievs man palīdz...» viņa sacīja un gribēja tāļāk runāt, betnevarēja.
Viņš paskatījās viņas ģīmī, pacēlās, tuvojās viņai gausi un iekustējās tā, itkā viņas priekšā gribētu noslīdēt ceļos.
Bet viņa viņam izstiepa savas rokas pretim, viņš satvēra tās, noliecās unspieda viņas vēsos pirkstus uz savām karstajām acīm.